Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila nevēlējās neko atbildēt. Raneks redzēja viņas svārstīšanos un turpināja runāt, mēģinādams viņu pārliecināt. - Padomā, cik daudz kā mums ir kopīga. Tu esi Mamutu sieviete, es esmu Mamutu cilts vīrietis, mēs abi tikām šajā cilti pieņemti. Un, ja sāksim kopdzīvi, tad nevienam no mums nevajadzēs pārvākties uz citu apmetni. Mēs abi varētu palikt Lauvas apmetnē, tu joprojām varētu rūpēties par Mamutu un Ridagu, par to Nezija ļoti priecātos. Bet pats svarīgākais, Eila, ir tas, ka es tevi mīlu un gribu dzīvot savu dzīvi kopā ar tevi.

-     Es… es nezinu, ko teikt.

-    Eila, saki jā\ Paziņosim par to visiem pārējiem un Pavasara festivāla laikā sarīkosim arī Apsolīšanās ceremoniju. Tad šovasar kopā ar Dīgiju varēsim savas attiecības nokārtot oficiāli.

-     Nu, nezinu… es nedomāju…

-     Tev nav tagad uzreiz jāatbild. - Raneks bija cerējis, ka Eila būs gatava nekavējoties teikt jāvārdu. Tagad tumšādainais vīrietis saprata, ka tas var aizņemt ilgāku laiku, bet viņš negribēja no Eilas dzirdēt atteikumu. - Tikai pasaki, ka dosi man iespēju pierādīt, cik ļoti es tevi mīlu, cik ļoti tevi gribu un cik laimīgi mēs varētu būt kopā.

Eila atcerējās, ko bija stāstījusi Fralija. Viņa bija jutusies īpaša, kad vīrietis bija viņu gribējis, bet arī viņas priekšā tagad stāvēja vīrietis, kas viņu mīl un no viņas nevairās. Un Eilai patika doma palikt šeit, kur ļaudis viņu mīl un kur arī viņa tos mīl. Tagad Lauvas apmetne bija kļuvusi par viņas ģimeni. Jondalars nemūžam šeit nepaliks. Viņa jau sen to bija zinājusi. Viņš gribēja doties atpakaļ uz savām mājām un reiz bija gribējis arī viņu ņemt sev līdzi. Tagad šķita, ka Zelandoni vīrs vairs nepavisam viņu negrib.

Raneks ir jauks, Eilai viņš patika, un kopdzīve ar šo vīrieti nozīmētu palikšanu Lauvas apmetnē. Un, ja viņai būs vēl kāds bērniņš, tad to vajadzētu pagādāt labi drīz. Viņa nekļūs jaunāka. Par spīti tam, ko teica Mamuts, jaunajai sievietei astoņpadsmit gadi likās liels vecums. Viņa nodomāja, ka būtu jauki dzemdēt vēl kādu bērnu. Tādu kā Fralijas mazu­līte, tikai spēcīgāku. Viņa varētu dzemdēt bērnu no Raneka. Vai bērnam būtu Raneka vaibsti, viņa tumšās un dziļās acis, maigās lūpas, īsais, platais deguns, kas tik ļoti atšķiras no milzīgajiem, knābim līdzīgajiem klana vīriešu deguniem? Jondalara deguns pēc formas un izmēra bija kaut kur pa vidu… kāpēc gan viņa tagad domāja par Jondalaru?

Pēkšņi Eilai prātā ienāca kāda doma, kas lika sirdij no sajūsmas puk­stēt daudz straujāk. Viņa nodomāja: "Ja palikšu šeit kopā ar Raneku, tad varētu aiziet un atvest Durku uz šejieni! Varbūt jau nākamajā vasarā? Tad nebūs klana Sapulces. Un ko tad darīt ar Uru? Kāpēc gan neņemt līdzi ari viņu? Ja došos prom kopā ar Jondalaru, tad zinu, ka vairs nekad mūžā Durku neredzēšu. Zelandoni cilts dzīvo pārāk tālu ziemeļos, un Jondalars negribēs atgriezties pēc Durka un vest viņu mums līdzi. Ja vien Jondalars varētu palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo… bet viņš to nemūžam nedarīs." Paskatījusies Ranekam acīs, jaunā sieviete tajās ieraudzīja mīlestību. Varbūt viņai vajadzētu padomāt par kopdzīvi ar viņu?

-    Teikšu, ka par to padomāšu, Ranek, - viņa atbildēja.

-     Zinu, ka tu padomāsi, bet, Eila, ja tev vajadzīgs vairāk laika, lai izlemtu par Solījuma došanu, tad domā, bet nāc vismaz uz manu gultu. Dod man iespēju pierādīt, cik ļoti tevi mīlu. Apsoli, ka vismaz tik daudz izdarīsi. Eila, nāc uz manu gultu… - Raneks saņēma jaunās sievietes roku.

Nodūrusi acis, Eila centās tikt skaidrībā ar savām jūtām. Viņa sajuta spēcīgu, kaut arī neskaidru, nepārvaramu tieksmi viņam paklausīt. Kaut ari viņa saprata, kas tas ir, bija grūti pārvarēt šaubas, vai viņai vajadzētu iet šī vīrieša gultā. Bet Eila prātoja, vai nedot Ranekam iespēju, varbūt izmēģināt padzīvot kopā, kā Fralija bija izdarījusi ar Frabeku.

Eila pamāja, joprojām acis nodūrusi. - Es iešu uz tavu gultu.

-    Vai šovakar? - Raneks pajautāja, trīcēdams no prieka un no laimes gribēdams skaļi kliegt.

-    Jā, Ranek. Ja tu tā vēlies. Šovakar iešu pie tevis gultā.

26

Jondalars iekārtojās tādā pozā, lai, skatoties pa koridoru un cauri atklātajai pavardu rindai, kas viņus šķira, pārredzētu lielāko Mamuta pavarda teritorijas daļu. Viņam jau bija izveidojies paradums novērot Eilu, tā ka viņš par to vairs gandrīz nemaz nedomāja un darīja to auto­mātiski. Šis ieradums viņu pat nemulsināja; tas jau bija kļuvis par dalu viņa dzīves. Nebija svarīgi, ar ko viņš nodarbojās, Eila vienmēr aizņēma jaunā vīrieša domas, bieži vien tas notika neapzināti. Viņš zināja, kad jaunā sieviete gulēja un kad bija nomodā, kad ēda un kad strādāja. Viņš zināja, kad viņa gāja laukā un kas viņu apciemoja, un cik ilgi viesi uzkavējās. Viņam pat radās aptuvena nojausma, par ko viņi runāja.