Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila bija padzirdījusi Fraliju ar maigu, atslābinošu dzērienu un atstā­jusi jauno māmiņu guļam. Nākamajās dienās viņai nebūs daudz laika miegam. Vairums zīdaiņu, pirms mostas, lai tiktu pabaroti, ieiet savā saprātīgā gulēšanas ritmā, bet Fralijas jaundzimušais nespēj vienā reizē pietiekami daudz paēst un tāpēc ilgi nevar nogulēt, jo pēc īsa brītiņa atkal jūtas izsalcis. Fralijai būs jāpielāgojas zīdaiņa miega ritmam un jāmēģina iztikt ar īsiem snaudas brīžiem, līdz bērns kļūs stiprāks.

Bija gandrīz vai dīvaini redzēt Frabeku un Krouziju strādājam kopā, viņi centās sadarboties, lai spētu palīdzēt Fralijai, un bija ārkārtīgi pie­klājīgi un ieturēti. Iespējams, tas neturpināsies ilgi, bet viņi abi ļoti centās, un šķita, ka dala abu izjustā naida izsīkst.

Krouzija bija agri devusies pie miera. Šī diena viņai bija smaga, un vecā sieva nemaz vairs nebija tik jauna un spēcīga. Viņa bija pārguruši un gribēja pēc kāda brīža piecelties, lai vēlāk atkal palīdzētu Fralijai. Krisaveks joprojām tika nolikts gulēt pie Talijas dēla, un Tronija pieska­tīja Tašeru. Skatīdamies pavarda liesmās un visu pārdomādams, Frabeks sēdēja vientulībā pie Dzērves pavarda. Virs izjuta uztraukumu un at­bildību par sava pavarda pirmdzimto sīko meitenīti, un vienlaikus viņu satrauca arī bailes. Eila bija uz kādu brīdi ielikusi zīdaini Frabeka rokās, kamēr abas ar Krouziju iekārtoja Fraliju ērtāk. Skatīdamies uz savu meitu, virs bija sajūsmā - kā kaut kas tik niecīgs var būt tik brīnišķīgs? Mazuļa trauslajām rociņām bija jau izveidojušies nadziņi. Viņš baidījās pakustēties, uztraukdamies, ka var mazajai ko salauzt, un izjuta lielu atvieglojumu, kad Eila paņēma zīdaini atpakaļ, tomēr tajā pašā laikā viņš ari nevēlējās no tā šķirties.

Pēkšņi Frabeks piecēlās kājās un devās prom pa koridoru. Šajā naktī viņš negribēja būt viens. Apstājies pie Mamuta pavarda robežas, viņš paskatījās uz cilvēkiem, kas bija sasēduši apkārt pavardam. Tie bija Lau­vas apmetnes jaunieši; agrāk viņš būtu tiem pagājis garām, dodoties uz ēdiena gatavošanas pavardu, lai apciemotu Talutu un Neziju vai Taliju un Barzeku, Manuvu, Vimezu, vai vēlāk arī Jondalaru un dažkārt arī Danugu. Kaut ari Krouzija bieži atradās pie ēdiena gatavošanas pavarda, daudz vieglāk bija pārdzīvot vecās sievas ignoranci nekā Dīgijas vēso

attieksmi un Raneka nievājošo izturēšanos. Bet Torneks jau agrāk bija bijis draudzīgs pret Frabeku, arī viņa sieva bija dzemdējusi, un tāpēc viņš zināja, kā Frabeks jutās. Jaunais tēvs dziļi ievilka elpu un devās pie pavarda.

Visi jaunieši sāka skaļi smieties, un, tiklīdz Frabeks bija nostājies blakus Tornekam, uz kādu brīdi viņam likās, ka pārējie smejas par viņu. Tajā brīdī viņam ļoti gribējās mukt prom.

-    Frabek! Te nu tu esi! - Torneks iesaucās.

-             Man šķiet, ka palikusi vēl tēja, - Dīgija sacīja. - Ieliešu tev krū­zīti.

-            Visi man stāsta, ka tev piedzimusi skaista, maza meitiņa, - Raneks sacīja. - Un Eila apgalvo, ka viņai ir izredzes izdzīvot.

-     Mums ir paveicies, ka Eila ir šeit, - Tronija piebalsoja.

-            Jā, ir gan, - arī Frabeks piekrita. Kādu brīdi visi klusēja. Šie bija pirmie labie vārdi, ko Frabeks pateica par Eilu.

-            Varbūt Pavasara festivāla laikā tavai meitai varēs dot vārdu, - Latija ieminējās. Frabeks nebija pamanījis meiteni sēžam ēnā, blakus Mamu­tam. - Tas viņai nestu veiksmi.

-           Jā, tā būtu gan, - Frabeks atzina, sniegdamies pēc tējas krūzes, ko Dīgija viņam sniedza, un sākdams justies ērtāk.

-            Arī man būs sava loma Pavasara festivālā, - meitene paziņoja pa pusei kautrīgi, pa pusei ar lepnumu.

-             Latija ir kļuvusi par sievieti, - Dīgija Frabekam skaidroja ar ne­daudz vīzdegunīgu lielākās māsas attieksmi, informējot otru pieaugušu cilvēku, kurš tādas lietas saprot.

-             Šīgada Vasaras sapulces laikā Latijai būs Pirmās baudas rituāls, - Tronija piebilda.

Frabeks pamāja un uzsmaidīja Latijai, īsti nesaprazdams, ko lai saka.

-    Vai Fralija vēl guļ? - Eila apjautājās.

-    Kad aizgāju, tad vēl gulēja.

-             Domāju, ka arī man laiks doties pie miera, - jaunā zāļu sieva noteica, pieceldamās kājās. - Esmu nogurusi. - Uzlikusi plaukstu uz Frabeka rokas, viņa jautāja: - Vai pamodināsi mani, kad Fralija piecel­sies?

-    Jā, labi, Eila… ē… ū… paldies, - vīrs klusām pateicās.

-            Eila, man šķiet, viņa ir paaugusies, - Fralija jūsmoja. - Varu droši apgalvot, ka mazā ir kļuvusi smagāka, un viņa sāk skatīties apkārt. Manuprāt, viņa arī ilgāk zīž krūti.

-     Pagājušas jau piecas dienas. Ari man liekas, ka mazulīte kļūst stiprāka, - jaunā zāļu sieva piekrita.

Fralija pasmaidīja, un jaunās māmiņas acīs saskrēja asaras. - Eila, nezinu, ko es bez tevis būtu iesākusi. Visu laiku sevi vainoju, ka jau agrāk negriežos pēc tavas palīdzības. Jau no paša sākuma man negāja diez ko lāgā, bet, kad Frabeks ar māti sāka strīdēties, es nespēju no­stāties neviena pusē.

Eila vienīgi pamāja ar galvu.