Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Ko tad tu būtu darījis? - Krouzija jautāja. Vecās sievas tonis bija savaldīgs un gandrīz vai bezcerīgs. - Ko tad tu būtu palīdzējis? Vai tad tu kaut ko zini par grūtniecību? Bērnu dzemdēšanu? Klepu? Sāpēm? Viņa negribēja tev neko teikt, jo tu neko nedarīji, vienīgi apvainoji to cilvēku, kas varēja palīdzēt. Tagad bērns nomirs, un es zinu, cik pati Fralija ir vārga.

Frabeks pagriezās pret Krouziju. — Fralija? Ar Fraliju nekas nevar notikt! Vai ne? Sievietēm taču visu laiku dzimst bērni.

-     Es nezinu, Frabek. Paskaties uz viņu un spried pats!

Fralija centās apspiest klepus lēkmi, kas draudēja atkal atsākties, un pieņēmās ari sāpes mugurā. Grūtnieces acis bija aizvērtas un iekritušas; mati izspūruši un sapinkājušies; seja no sviedriem spīdīga. Pielēcis kā­jās, Frabeks devās prom no sava pavarda teritorijas. - Frabek, kur tu ej? - Fralija jautāja.

-     Došos pēc Eilas.

-     Pēc Eilas? Bet es domāju…

-     Viņa jau no pirmās dienas, kad šeit ieradās, sacīja, ka tev ir pro­blēmas. Viņai izrādījās taisnība. Ja jau viņa to redzēja, tad varbūt pa­tiešām ir dziedniece. Visi saka, ka tā esot. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet mums kaut kas ir jādara… ja vien tu nevēlies, lai es to daru.

-     Atved Eilu! - Fralija nočukstēja.

Gaisā valdīja spriedze, kad Frabeks pa būdas koridoru devās Mamuta pavarda virzienā.

-    Eila, Fralijai ir… - viņš tik tikko spēja iesākt, būdams pārāk nervozs un uztraucies par sava goda saglabāšanu.

-    Jā, es zinu. Palūdz, lai kāds pasauc Neziju man palīgā un aiznes to trauku. Uzmanīgi, tas ir karsts! Tas ir novārījums Fralijas klepum, - Eila uzsauca, aizsteigdamās Dzērves pavarda virzienā.

Pacēlusi acis un ieraudzījusi Eilu, Fralija pēkšņi sajuta lielu atvieg­lojumu.

-     Pirmām kārtām mums jāsakārto šī gulta, lai tev būtu ērti. - Eila lietišķi ķērās pie darba, pavilkdama gultas pārklājus un guļamādas, kā ari iekārtodama dzemdētājas galvu pret spilveniem un kažokādām.

Fralija pasmaidīja un nez kāpēc pamanīja, ka Eila vēl joprojām runā ar akcentu. Nē, tas pat nav gluži akcents, viņa nodomāja. Jaunajai zāju sievai vienkārši ir grūti izrunāt dažas skaņas. Dīvaini, cik gan ātri var pie kaut kā tāda pierast. Blakus gultai parādījās Krouzijas galva. Vecā sieva pasniedza Eilai salocītu ādas gabalu.

-    Eila, ņem! Tas ir Fralijas dzemdību palags. - Sievietes to atvēra un, kad Fralija pabīdījās, izklāja to viņai apakšā. - Bija jau pēdējais laiks, lai tevi pasauktu, bet ir jau par vēlu apturēt dzemdības, - Krouzija atzina. - Žēl gan, man ir intuīcija, ka šoreiz būtu meitenīte. Žēl, ka viņa neizdzīvos.

-     Krouzij, neesi par to tik pārliecināta, - Eila atbildēja.

-     Šis bērns nāk pasaulē krietni par agru, tu taču to zini.

-    Jā, bet vēl nevajag no šī bērna atteikties un jau sūtīt to uz viņ­pasauli. Vēl daudz ko var izdarīt, ja vēl nav pārāk priekšlaikus… un ja dzemdības noritēs labi. - Eila paskatījās lejup uz Fraliju. - Pagaidīsim un tad jau redzēsim.

-     Eila, - Fralija ierunājās spožām acīm, - vai tu domā, ka ir kāda cerība?

-     Cerība ir vienmēr. Tagad iedzer šo te! Tas pieklusinās tavu klepu un liks tev justies labāk. Pēc tam paskatīsimies, cik tālu esi tikusi.

-     Kas tas tāds ir? - Krouzija gribēja zināt.

Jaunā zāļu sieva kādu bridi nopētīja Krouziju un tad atbildēja. Vecās sievas balsī bija ieskanējies pavēlniecisks tonis, bet Eila saklausīja, ka šo jautājumu motivēja interese un uztraukums. Viņa saprata, ka vecās sie­vas balss tonis drīzāk bija viņas runas maniere, it kā viņa būtu pieradusi izkliegt pavēles. Bet, ja kāds cilvēks, kas neatrodas vadoņa lomā, ieņem šādu pavēlniecisku toni, to var pārprast kā nepamatotu un paģērošu.

-    Uzlējumā izmantota savvaļas melnā ķirša iekšējā miza, kas Fraliju nomierinās, mazinās klepu un dzemdību sāpes, - Eila skaidroja, - tā no­vārīta kopā ar izkaltētu zilā cohosh" sakni, kas sākumā saberzta pulverī, lai palīdzētu spiedējmuskuļiem labāk strādāt un pasteidzinātu dzemdī­bas. Viņai jau sākušās dzemdības, tāpēc tās vairs nevar apturēt.

-     Hmm, - Krouzija noteica, piekrītoši pamādama. Viņai bija intere­santi pārbaudīt Eilas profesionālās zināšanas, it kā viņa šādas sastāv­daļas zinātu. Vecā sieva ar Eilas atbildi bija apmierināta un saprata, ka viņa vienkārši nebija pagatavojusi tādu uzlējumu, kuru kāda cita zāļu sieva bija ieteikusi, bet patiešām zināja, ko dara. Tas nebija tāpēc, ka pati Krouzija zinātu šo zāļu īpašības un iedarbību, bet gan tāpēc, ka Eila to perfekti pārzināja.

Visi apmetnes iemītnieki uz pāris mirkļiem ienāca Dzērves pavardā apraudzīt dzemdētāju un atbalstīt viņu, bet uzmundrinošajiem smai­diem piemita zināmas skumjas. Viņi zināja, ka Fralijai stāv priekšā smags pārbaudījums un uz laimīgu iznākumu cerības bija mazas.