Jondalars vēroja jauno sievieti tuvojamies, viņa centās nomierināt un apklusināt bērnu, un viņa sirds sāka sisties ātrāk. Domās viņš vēlējās, kaut Eila pienāktu tuvāk, tomēr tajā pašā laikā jutās nervozs un nemierīgs. Kopš viņa aiziešanas no Mamuta pavarda abi jaunieši gandrīz vairs nesarunājās, un viņš nezināja, ko teikt. Paskatījies apkārt, Jondalars centās izdomāt, kas varētu bērnu nomierināt, un pamanīja mazu kaulu no cepeša pārpalikuma.
- Varbūt viņam patiktu to pakošļāt? - pastiepdams kaulu Eilai, Jondalars piedāvāja savu padomu, kad jaunā sieviete ienāca koplietošanas pavarda teritorijā.
Paņēmusi kaulu, viņa to ielika bērnam rociņā. - Tašer, ņem šo te! Varbūt tev tas patiks?
Visa gaļa no kaula bija nograuzta, tomēr tās smarža vēl bija saglabājusies. Iebāzis resnāko kaula galu mutē un to nogaršojis, Tašers nolēma, ka viņam tas patīk, un beidzot apklusa.
- Tā bija laba doma, Jondalar, - Eila izteica atzinību. Turēdama uz rokām trīsgadīgo bērnu, jaunā sieviete stāvēja viņam pavisam tuvu klāt un skatījās acis.
- Mana māte tā mēdza darīt, kad mazā māšele niķojās, - viņš sacīja.
Vērdamies viens otram acis, abi jaunieši ilgpilniem skatieniem veldzējās viens otrā, neko neteikdami, bet pamanīdami katru izmaiņu otra sejā - jaunu vaibstu, rievu un ēnas ap acīm. Eila nodomāja: "Jondalars ir novājējis. Viņš izskatās izmocīts." Savukārt Jondalars nodomāja: "Eila ir uztraukusies un norūpējusies par Fraliju. Viņa grib šai sievietei palīdzēt. Ak Doni! Cik Eila ir skaista!"
Tašers nometa kaulu, un Vilks to pagrāba zobos.
- Met to zemē! - Eila izkliedza komandu. Negribīgi vilcēns to nolika zemē, bet palika stāvam sardzē pie kārotā kaula.
- Tagad jau tu vari ļaut viņam to notiesāt. Nedomāju, ka Frabekam patiktu, ja tu iedotu kaulu Tašeram pēc tam, kad tas pabijis Vilka zobos.
- Negribu viņam ļaut ņemt tās lietas, kas nav domātas viņam.
- īstenībā jau Vilks to nemaz nepaņēma. Tašers to nometa. Varbūt kucēns nolēma, ka tas domāts viņam? - Jondalars prātīgi piebilda.
- Iespējams, ka tev ir taisnība. Šķiet, ka viņam nekas nebūtu pretim to paturēt. - Eila deva Vilkam atļauju, un tas atkal paņēma kaulu zobos un tad pa tiešo devās uz Jondalara guļvietu, kur viņš tieši uz zemes, blakus krama apstrādes darba vietai, bija izklājis guļamādas. Vilcēns, tajās ērti iekārtojies, sāka grauzt kaulu.
- Vilk, ej prom no turienes! - Eila iesaucās, dodamās viņam pakaļ.
- Eila, ir jau labi… ja tev pašai nav nekas pretim. Viņš bieži nāk uz šejieni un jūtas te kā mājās. Man… patīk viņa sabiedrība.
- Nē, man nav nekas pretim, - jaunā sieviete noteica un tad pasmaidīja. - Tu vienmēr biji labs arī pret Skrējēju. Man šķiet, ka dzīvniekiem tu patīc.
- Bet ne tā kā tu. Tevi viņi mīl. Es… - Pēkšņi Jondalars apklusa. Jaunā vīrieša pierē iegūla sāpju rieva, un viņš aizvēra acis. Atvēris acis, viņš iztaisnojās un kādu soli atkāpās atpakaļ. - Māte tevi aplaimojusi ar retu talantu, - Zelandoni vīrs sacīja, šoreiz viņa tonis un izturēšanās bija daudz oficiālāki.
Pēkšņi Eila sajuta acīs sariešamies karstas asaras, un rīkle sāka sūrstēt. Nodūrusi acis, arī viņa atkāpās soli atpakaļ.
- Spriežot pēc skaņām, šķiet, ka Tašeram drīz vien būs klāt māsiņa vai brālītis, - Jondalars secināja, mainīdams sarunas tematu.
- Diemžēl tā izskatās, - Eila piekrita.
- Kā? Vai tad tu nepriecājies, ka Fralijai piedzims mazulis? - Jondalars pārsteigts jautāja.
- Protams, priecājos. Bet ne tagad, vēl ir daudz par ātru.
- Vai tu to droši zini?
- Nē, droši nezinu. Man neļāva viņu apskatīt, - jaunā zāļu sieva atzinās.
- Vai Frabeks?
Eila pamāja. - Nezinu, ko man iesākt.
- Nesaprotu, kāpēc tas vīrietis joprojām noniecina tavas zināšanas un talantu?
- Mamuts saka, ka Frabeks netic, ka "plakangalvji" var kaut ko zināt no dziedniecības, tāpēc neuzskata, ka es būtu varējusi no viņiem ko iemācīties. Manuprāt, Fralijai patiešām vajadzīga palīdzība, bet Mamuts saka, ka viņai pašai tā jālūdz.
- Iespējams, Mamutam ir taisnība, bet, ja Fralijai patiešām tūlīt sāksies dzemdības, varbūt viņa tevi pasauks palīgā?