Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila pārlika Tašeru uz otras rokas, mazulis bija iebāzis īkšķi mutē un uz kādu bridi šķita nomierinājies. Jaunā sieviete paskatījās uz Vilku, kas bija ērti izlaidies uz tik pazīstamajām Jondalara guļamādām, kuras vēl nesen bija atradušās viņas pašas gultā. Kažokādas un vīrieša tuvums lika Eilai atcerēties viņa pieskārienus - to, kā viņš bija licis viņai justies. Jaunā sieviete vēlējās, kaut viņa guļamādas joprojām atrastos viņas gultā. Eilai, paskatoties uz Jondalaru vēlreiz, viņas acīs atspoguļojās alkas un iekāre, jau tajā pašā brīdī ari viņš izjuta tieši to pašu un smel­dzīgi vēlējās viņai pieskarties, bet, saņēmis visus spēkus, no tā atturējās. Jondalara reakcija samulsināja Eilu. Viņš bija paskatījies uz viņu ar tādu skatienu, kas allaž kaut kur dziļi iekšienē bija izsaucis viņā patīkamas trīsas. Bet kāpēc viņš pēkšņi to pārtrauca? Jaunā sieviete bija satriekta, bet vienu brīdi viņa bija sajutusi… kaut ko… iespējams - cerību. Varbūt, ja viņa turpinās censties, tad izdosies atrast veidu, kā viņam piekļūt?

-      Ceru, ka pasauks, - Eila atbildēja, - bet tad jau varbūt būs par vēlu apturēt dzemdības. - Eila sāka iet projām, un Vilks, piecēlies kā­jās, viņai sekoja. Paskatījusies uz dzīvnieku un pēc tam uz vīrieti, viņa ieturēja pauzi un jautāja: - Jondalar, ja Fralija lūgs manu palīdzību, vai tu paturēsi Vilku pie sevis? Es nevaru viņam ļaut man sekot uz Dzērves pavardu un maisīties pa kājām.

-     Protams, kāda runa! - vīrietis piekrita. - Bet vai viņš nāks uz šejieni?

-    Vilk, ej atpakaļ! - Eila pavēlēja. Kucēns vaicājoši paskatījās uz savu mammu un nedaudz iesmilkstējās. - Ej atpakaļ uz Jondalara gultu! - jaunā sieviete pavēlēja, paceldama roku un norādīdama virzienu. - Ej uz Jondalara gultu! - viņa atkārtoja. Iespiedis asti starp kājām un pieplacis pie zemes, Vilks paklausīja. Apsēdies uz guļamādām, viņš skatījās uz savu pavēlnieci. - Paliec tur! - viņa nokomandēja. Jaunais vilks atgūlās, nolika galvu uz ķepām un ar acīm pavadīja Eilu, kad viņa pagriezās un gāja prom no pavarda teritorijas.

Krouzija, joprojām sēdēdama savā gultā, vēroja, kā Fralija sāpēs kliedz un mētājas. Beidzot, kad sāpes pārgāja, Fralija dziļi ievilka elpu, bet tā izraisīja klepus lēkmi, un viņas mātei likās, ka meitas skatienā pavīd izmisums. Arī pati Krouzija bija izmisumā. Kādam taču bija kaut kas jādara! Fralijai jau bija sākušās dzemdības, un klepus viņu vēl vairāk nomocīja un atņēma spēkus. Nebija vairs lielas cerības, ka bērniņš būs dzīvs, tas piedzims par agru, un tādi mazuļi parasti neizdzīvo. Lai atvieg­lotu klepus lēkmes un sāpes, Fralijai bija nepieciešamas zāles, un vēlāk viņai būs nepieciešams kāds līdzeklis, kas atvieglos arī viņas bēdas. Runāt ar pašu Fraliju nebija nekādas jēgas, ne jau tagad, kad apkārt maisījās tas stulbais vīrietis. Vai tad viņš neredzēja, ka sievai ir problēmas?

Krouzija nopētīja Frabeku, kas, izskatīdamies bezpalīdzīgs un uz­traucies, riņķoja ap Fralijas gultu. Vecā sieva nodomāja: "Varbūt viņš patiešām tā tagad jūtas? Varbūt vajadzētu mēģināt vēlreiz uzsākt sa­runu, bet vai runāšanai ar Fraliju būs kāda jēga?"

-    Frabek! - Krouzija iesaucās. - Gribu ar tevi aprunāties.

Vīrietis izskatījās pārsteigts. Krouzija reti kad uzrunāja viņu vārdā

vai paziņoja, ka vēlas ar viņu aprunāties. Parasti viņa tikai nelabā balsī ķērca uz viņu.

-    Ko tu gribi?

-    Fralija ir pārāk spītīga, lai mani klausītu, bet līdz šim tev jau droši vien pielēcis, ka viņai sākušās dzemdības…

Fralija pārtrauca māti ar pamatīgu klepus lēkmi, kas smacējā viņu nost.

-     Fralij, pasaki man taisnību, - Frabeks pieprasīja, kad lēkme bija mitējusies. - Vai tev ir sākušās dzemdības?

-    Es… man tā šķiet, - grūtniece atbildēja.

Vīrietis pasmaidīja. - Kāpēc tu man to neteici?

-    Jo cerēju, ka tas tā nav.

-     Bet kāpēc? - viņš pēkšņi uztraukti jautāja. - Vai tad tu negribi šo mazuli?

-    Frabek, vēl ir daudz par agru. Bērni, kas tik agri piedzimst, parasti neizdzīvo, - Krouzija atbildēja meitas vietā.

-     Neizdzīvo? Fralij, vai tad kaut kas nav kārtībā? Vai tā ir taisnība, ka šis bērniņš neizdzīvos? - Frabeks vaicāja, pavisam šokēts un bēdu pārņemts. Visu dienu viņu bija mocījusi sajūta, ka notiks kaut kas bries­mīgs, bet viņš nebija gribējis tam ticēt un nedomāja, ka varētu būt tik ļauni.

-    Fralij, tas būs pirmais mana pavarda bērns. Tavs bērns, kas piedzi­mis pie mana pavarda. - Notupies blakus gultai, Frabeks saņēma sievas roku. - Šim bērnam ir jādzīvo. Saki man, ka šis bērns dzīvos, - vīrietis lūdzās. - Fralij, saki man, ka šis bērns dzīvos!

-     To es tev nevaru solīt, jo nezinu. - Fralijas balss bija saspringta un piesmakusi.

-     Fralij, man likās, ka tu par šīm lietām visu zini. Tu taču esi māte. Tev jau ir dzimuši divi bērni.

-     Katru reizi ir citādi, - viņa nočukstēja. - Ar šo bija grūti jau no paša sākuma. Uztraucos, ka šo mazuli zaudēšu. Bija tik daudz dažādu uztraukumu… dzīvesvietas meklēšana… es nezinu. Man vienkārši šķiet, ka šim bērnam vēl par agru nākt pasaulē.

-     Fralij, kāpēc tu man to neteici?