Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Nezij, vai palīdzēsi Fralijai izspiest placentu? - Eila palūdza, attīrī­dama gļotas no zīdaiņa mutes, kas centās izdarīt pirmo elpas vilcienu. Iestājās briesmīgs klusums. Visu sirdis gaidās pārstāja pukstēt, kad pēkšņi atskanēja brīnumains dzīvības kliedziens.

-     Viņa ir dzīva! Viņa ir dzīva! - Fralija iesaucās, sievietes acīs mir­dzēja atvieglojuma un cerības asaras.

"Jā, meitenīte ir dzīva," Eila nodomāja, "bet tik sīciņa." Viņa nekad mūžā vēl nebija redzējusi tik niecīgu zīdaini. Tomēr bērns bija dzīvs - tas spārdījās un elpoja. Jaunā zāļu sieva uzlika meitenīti ar seju uz leju Fralijai uz vēdera un atcerējās, ka pati ir redzējusi tikai klana bērnu dzimšanu. Varbūt Citu bērni dzimst daudz mazāki? Palīdzējusi Nezijai ar placentu, viņa apgrieza bērnu otrādi un divās vietās nosēja nabassaiti ar sarkani krāsotu cīpslas gabalu, ko bija jau iepriekš sagatavojusi. Ar asu krama nazi viņa pārgrieza nabassaiti. Lai nāk kas nākdams, ma­zulīte bija ieradusies pasaulē - neatkarīgs, dzīvs, elpojošs cilvēkbērns. Bet pāris nākamās dienas būs kritiskākās.

Apmazgādama bērnu, Eila to rūpīgi pārbaudīja. Meitenīte pēc izskata bija nevainojama, tikai pavisam sīciņa, un raudas skanēja diezgan vārgi. Ietinusi zīdaini mīkstā ādas paladziņā, jaunā zāļu sieva padeva to Krou­zijai. Kad Nezija un Talija bija novākušas dzemdību palagu un Eila bija pārliecinājusies, ka Fralija ir tiri nomazgāta un jūtas ērti, sapakota ar absorbējošām saitēm, kas izgatavotas no mamuta vilnas, jaundzimusī mazulīte tika ielikta Fralijai padusē. Pēc tam Eila pamāja Frabekam, lai nāk šurp un aprauga sava pavarda pirmdzimto meitiņu. Krouzija grozījās turpat tuvumā.

Attinusi zīdaini, Fralija ar asarām acis paskatījās uz Eilu un, apmī­ļojusi mazo bērniņu, sacīja: - Viņa ir tik sīciņa! - Tad, atsējusi tunikas priekšpusi, Fralija pielika bērnu pie krūts. Zīdainis pabakstīja krūtsga­liņu, saņēma to mutē, un no Fralijas smaida Eila saprata, ka meitenīte sākusi zīst. Bet jau pēc brīža mazulis atlaida krūti un no lielā darba izskatījās pārmocījies.

-    Viņa ir tik sīciņa… vai viņa izdzīvos? - Frabeks pajautāja Eilai, bet tas vairāk skanēja pēc lūguma.

-     Viņa elpo. Ja viņa zīž krūti, tad ir cerība, bet, lai dzīvotu, viņai būs jāpalīdz. Mazulīte jātur siltumā, bieži jāēdina, un viņai nedrīkst atļaut darīt neko citu, jo spēka viņai ir pavisam maz. Viss piens, ko viņa apēd, palīdzēs viņai izaugt, - jaunā zāļu sieva skaidroja. Tad bargi paskatījās gan uz Frabeku, gan Krouziju. - Ja gribat, lai bērns izdzīvo, pie šī pavarda vairs nedrīkst notikt nekādi strīdi. Tas bērnam nenāk par labu, un jūs nedrīkstat uztraukt mazulīti. Viņai pat nevajadzētu ļaut raudāt, jo mazajai vēl nav tik daudz spēka, lai to darītu. Viņa nejaudās ēst, un tas traucēs augt.

-    Eila, kā tad es varu nejaut viņai raudāt? Kā lai es uzzinu, kad viņu barot, ja viņa neraud? - Fralija jautāja.

-    Gan Frabekam, gan Krouzijai ir tev jāpalīdz, jo mazulītei katru brīdi ir jābūt ar tevi kopā, it kā tu joprojām būtu stāvoklī. Fralij, manuprāt, pats labākais risinājums būtu uztaisīt nesamo, lai meitiņa aizvien būtu tev pie krūts. Tādējādi tu varēsi viņu turēt siltumā. Viņu nomierinās tavs tuvums un sirdspuksti, jo ir jau pie tiem pieradusi. Bet pats svarīgākais ir tas, ka ikreiz, kad viņai gribēsies ēst, tad vajadzēs tikai pagriezt galviņu un pasniegties pēc krūtsgaliņa. Tā viņa varēs pietaupīt spēkus un tos nevajadzēs iztērēt raudāšanai.

-     Un kā ar pārtīšanu? - Krouzija apjautājās.

-      Krouzij, iesmērē meitenītes ādu ar mīkstajiem taukiem, ko tev iedevu, es tos uztaisīšu vēl. Izmantojiet tīrus, sausus mēslus, kurus aptiniet viņai ap vidukli, lai tie uzsūc viņas pašas izkārnījumus. Kad bērnu vajadzēs pārtīt, metiet tos prom, bet pārāk daudz viņu nedrīkst kustināt. Un, Fralij, tev pašai ir jāatpūšas, un daudz nestaigā apkārt ar savu mazo meitiņu. Atpūta arī tev nāks par labu. Mums jāmēģina mazināt klepus lēkmes. Ja pāris nākamo dienu laikā mazulīte izdzīvos, tad ar katru jaunu dienu kļūs arvien stiprāka. Frabek un Krouzij, ar jūsu palīdzību meitiņai ir iespējas izdzīvot.

Kad pie pamales sārtā saule norietēja mākoņa segā un tika nolaists durvju priekškars, Lauvas apmetnes būdā strāvoja vājas cerības. Vai­rums ļaužu jau bija ieturējuši vakara maltīti un tagad pavardiem pie­meta kurināmo, mazgāja traukus, lika bērnus gulēt un savācās kopā uz vakara sarunām un citu ļaužu sabiedrības baudīšanu. Vairāki ļaudis sēdēja ap Mamuta pavardu, bet sarunas bija pieklusinātas līdz klusai murdoņai, it kā skaļas balsis šobrīd būtu nevietā.