Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Saskarsme bija neizbēgama. Lai kā viņš arī centās, vīrietis nespēja uz auļojoša zirga muguras nenoslīdēt cieši klāt Eilai. Cauri abu drēbēm Jondalars sajuta jaunās sievietes ķermeņa siltumu, sasmaržoja vieglo, patīkamo kaltēto ziedu aromātu, ko viņa lietoja mazgājoties, tas bija sajaucies ar tik pazīstamo sievietes smaržu. Ar katru zirga sperto soli viņš sajuta cieši klāt piespiestās jaunās sievietes kājas, gūžas un mu­guru un to, kā viņa loceklis piebriest. Jondalaram griezās galva, un viņš cīnījās ar sevi, lai nenoskūpstītu Eilas kaklu un neapskautu pilnīgās, tvirtās krūtis.

Kāpēc viņš tam piekrita? Kāpēc neatteica viņai? Kāda gan tam no­zīme, ja viņš kādu reizīti izjās ar Skrējēju? Viņi vairs nekad kopā nejās. Viņš bija dzirdējis ļaudis runājam, ka Eila un Raneks Pavasara festivāla laikā paziņos savu Solījumu; pēc tam viņš dosies prom un uzsāks garo ceļojumu mājup.

Eila deva signālu Vīnijai apstāties. - Kā tu domā, Jondalar? Priekšā mums atrodas labs un līdzens lauks.

-    Jā, izskatās tā nekas, - viņš ātri atbildēja un, pārceldams kāju, nolēca zemē.

Arī Eila pārmeta kāju zirga mugurai un noslīdēja lejā pa otru pusi. Jaunā sieviete ātri elpoja, viņas seja bija piesarkusi un acis - mirdzēja. Viņa bija dziļi ieelpojusi vīrieša aromātu, kas saplūda kopā ar ķermeņa siltumu, un notrīcējusi, kad sajuta cieto, karsto locekli piespiežamies savai mugurai. Eila pie sevis nodomāja: "Es izjūtu viņa vajadzību. Kāpēc gan viņš tik ļoti steidzas tikt ātrāk prom no manis? Kāpēc viņš mani negrib? Kāpēc viņš mani vairs nemīl?"

Stāvēdami katrs savā zirga pusē, abi jaunieši centās nomierināties. Eila uzsvilpa Skrējējam, šis svilpiens atšķīrās no tā, ar kuru viņa sauca Vīniju. Viņa paglāstīja, pakasīja zirgu, parunājās ar to un bija gatava atkal stāties pretim Jondalaram.

-     Vai apliksi viņam vadīklu ap galvu? - viņa jautāja, pievezdama jauno ērzeli pie lielas kaulu kaudzes, kuru bija pamanījusi.

-     Nezinu. Ko tu darīsi? - viņš pajautāja. Arī Jondalars bija atguvis paškontroli un jau sajūsmināti sāka gaidīt izjādi ar jauno ērzeli.

-    Es nekad neesmu neko izmantojusi, lai vadītu Vīniju, izņemot savas kustības, bet Skrējējs ir pieradis, ka viņu vada ar virvju palīdzību. Tāpēc tās izmantošu, - viņa sacija.

Pa abiem viņi aplika Skrējējam pavadu. Sajuzdams kaut ko sev ap kaklu, ērzelis bija draiskāks nekā parasti, tāpēc abi jaunieši viņu glās­tīja un mierināja. Sakrāvuši pāris mamutu kaulu, lai Jondalaram būtu, uz kā pakāpties, lai tiktu Skrējējam mugurā, viņi pieveda jauno zirgu pie kaulu kaudzes. Pēc Eilas ieteikuma jaunais vīrietis paberzēja ērzeļa kaklu, muguru, kājas un tad pārliecās tam pāri; kasīdams un glāstīdams jauno zirdziņu, viņš lika tam pie sevis pierast.

-     Kad pirmoreiz uzkāp tam mugurā, turies ap kaklu. Skrējējs var saslieties pakaļkājās un censties tevi nopurināt nost no muguras, - Eila deva pēdējos norādījumus. - Bet viņš jau ir pieradis pie smagumu neša­nas uz muguras, jo darīja to, kad atgriezāmies no ielejas, tāpēc viņam nevajadzētu būt lielām problēmām pierast pie tevis. Turi pavadu, lai tā nenokrīt zemē, un vadi viņu, bet es vienkārši ļautu ērzelim skriet, lai auļo, kur grib, līdz piekūst. Mēs ar Vīniju jums sekosim. Vai esi gatavs?

-     Šķiet, ka esmu, - Jondalars atbildēja, nervozi pasmaidīdams.

Uzkāpis uz lielajiem mamutu kauliem, jaunais vīrietis, sarunādamies

ar Skrējēju, pārliecās pāri spalvainajam, spēcīgajam dzīvniekam, bet Eila pieturēja zirga galvu. Tad, pārmetis kāju pāri zirga mugurai, viņš apsēdās un apķērās ērzelim ap kaklu. Sajutis sev mugurā svaru, Skrējējs atglauda ausis. Eila to palaida vaļā. Vienreiz sasliedamies pakaļkājās un izliecis muguru, Skrējējs centās atbrīvoties no jātnieka, bet Jonda­lars turējās cieši. Tad, attaisnodams savu vārdu, jaunais zirgs metās uz priekšu straujos auļos un aizskrēja prom pa stepi.

Jaunais vīrietis samiedza acis aukstajā vējā un sajuta neizsakāmi īstu prieku. Viņš vēroja, kā zeme zem zirga kājām izplūst neskaidrās kontūrās, un nespēja noticēt tam, ka patiešām jāj Skrējējam mugurā un izjūtas ir tieši tik aizraujošas, kā bija tās iepriekš iztēlojies. Aizvēris acis, viņš sajuta zem sevis sasprindzinātos zirga muskuļus, un jauno

Zelandoni vīrieti pārņēma maģisks izbrīns, it kā pirmoreiz mūžā viņš dalītos ar Lielo Zemes Māti radīšanas brīnumā.

Jondalars sajuta, ka jaunais ērzelis sāk pagurt, un, izdzirdējis cita zirga kāju dipoņu, atvēra acis un ieraudzīja sev blakus jājam Eilu Vī­nijai mugurā. Viņa sejā staroja smaids, prieka un brīnuma izteiksme, un smaids, ar kādu jaunā sieviete viņam atbildēja, lika viņa sirdij sis­ties vēl ātrāk. Uz brīdi viss pārējais izgaisa un likās nenozīmīgs. Visa Jondalara pasaule tagad sastāvēja no neaizmirstamās izjādes straujā Skrējēja mugurā un sāpīgi skaistā smaida, kas rotājās sejā sievietei, kuru viņš mīlēja.