Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tu raudi! Esmu tev nodarījis pāri! Ak Lielo Māt! Ko gan esmu tev nodarījis! - viņš iesaucās. Pielēcis kājās, viņš skatījās uz Eilu, kas ar saplēstām drēbēm gulēja uz kailās zemes. - Doni! Ak Doni! Ko gan es esmu izdarījis? Esmu viņu paņēmis ar varu! Kā gan es varēju tā rīko­ties? Kā gan es varēju to nodarīt viņai, kas jau pašā sākumā bija šīs sāpes izjutusi! Tagad arī es esmu to viņai nodarījis. Ak Doni! Ak Māt! Kā gan tu pieļāvi, ka es kaut ko tādu nodaru?

-    Nē, Jondalar! - Eila atbildēja, pieceldamās sēdus. - Viss ir kārtībā. Tu man nenodarīji pāri.

Bet vīrietis viņu nedzirdēja. Pagriezis muguru, viņš nespēja uz Eilu skatīties un aizklāja seju. Viņš nespēja pagriezties atpakaļ. Mocīdamies sirdsapziņas pārmetumos, dusmīgs pats uz sevi un kauna pilns, Jonda­lars devās prom. Ja viņš vairs nevarēja uzticēties pats sev, lai nenodarītu Eilai pāri, viņam bija jāturas no šīs sievietes pa gabalu un jāparūpējas, lai arī viņa nenāk viņam tuvumā. Pie sevis viņš nodomāja: "Eilai ir taisnība, ka viņa izvēlējās Raneku. Neesmu viņu pelnījis." Zelandoni vīrietis dzirdēja, kā Eila pieceļas kājās un dodas pie zirgiem. Tad juta, ka viņa pienāk klāt un uzliek plaukstu uz viņa rokas.

-    Jondalar, tu ne…

Viņš apmetās apkārt. - Nenāc man klāt! - viņš ierūcās, juzdams pret sevi milzīgas dusmas un mocīdamies vainas apziņā.

Eila atkāpās. Ko tad viņa šoreiz bija izdarījusi? - Jondalar…? - viņa vēlreiz mēģināja vīrieti uzrunāt, pasperdama soli tuvāk.

-     Nenāc man klāt! Vai tu nedzirdēji, ko teicu? Ja nāksi man tuvāk, es varu zaudēt savaldīšanos un vēlreiz tevi paņemt ar varu! - Tas iz­klausījās pēc drauda.

-Jondalar, tu mani nepaņēmi ar varu, - Eila ierunājās, kad viņš pa­griezās un gāja prom. - Tu nevari mani paņemt ar varu. Jo nav bijušas tādas reizes, kad es nebūtu gatava tev atdoties…

Bet vīrieša domas bija apmaldījušās sirdsapziņas pārmetumos un sevis šaustīšanā, tāpēc viņš Eilas teikto nedzirdēja.

Viņš turpināja iet atpakaļ uz Lauvas apmetni. Kādu laiku jaunā sie­viete vēroja, kā viņš aiziet, cenzdamās tikt skaidrībā ar savu apmul­sumu. Tad devās atpakaļ pie zirgiem. Paņēmusi rokās Skrējēja pavadu un pieturēdamās pie Vīnijas stingrajām krēpēm, Eila uzkāpa ķēvei mugurā un ātri vien panāca Jondalaru.

- Tu taču netaisies visu ceļu atpakaļ iet kājām, ko? - viņa vaicāja.

Sākumā vīrietis neko neatbildēja, pat nepagriezās, lai uz viņu pa­skatītos. Ja viņa domāja, ka viņš atkal grasās jāt divatā ar viņu ķēves mugurā… viņš pie sevis domāja, kad Eila apstājās blakus. Ar acs kaktiņu Jondalars redzēja, ka viņa ved jauno ērzeli pavadā sev aiz muguras un beidzot pagriezās ar seju pret viņu.

Jondalars viņā paskatījās ar lielu maigumu un ilgām. Tagad viņa izskatījās vēl skaistāka un iekārojamāka, un viņš Eilu mīlēja vēl vairāk nekā iepriekš un bija pilnīgi pārliecināts, ka ir visu pagalam sabojājis. Eila sāpīgi ilgojās būt blakus Jondalaram, pateikt, cik viņš bija brīniš­ķīgs, cik piepildīta un gandarīta viņa jūtas, cik ļoti viņu mīl. Bet viņš bija bijis tik dusmīgs, tāpēc jaunā sieviete nezināja, ko teikt.

Skatīdamies viens otrā, viņi izjuta alkas un pievilkšanas spēku, bet pārpratumu labirintos un iesīkstējušās dažādu kultūru pretrunās abu klusais sauciens pēc mīlas palika nedzirdams.

=27 =

-     Man šķiet: tev vajadzētu jāt atpakaļ uz Skrējēja, - Eila ierosināja. - Ar kājām ir liels gabals, ko iet.

Garš ceļš, viņš nodomāja. Cik lielu gabalu viņš nogāja no savām mā­jām? Bet pamājis jaunais vīrietis sekoja Eilai pie kāda akmens strautiņa malā. Skrējējs nebija pieradis pie jātnieka savā mugurā. Kāpjot ērzelim mugurā, Jondalars joprojām izturējās piesardzīgi. Zirgs atglauda ausis un, paspēris pāris draisku soļu, saslējās pakaļkājās, bet ātri vien no­mierinājās un sekoja savai mātei pa pēdām, kā jau daudzreiz agrāk bija to darījis.

Atpakaļceļā jaunieši nesarunājās un, piejājuši pie mītnes, noprie­cājās, ka vairums ļaužu atradās iekšpusē vai ari kādu gabalu tālāk. Neviens no abiem nebija tādā noskaņojumā, lai risinātu ikdienišķas sarunas. Tiklīdz viņi apstājās, Jondalars nokāpa no zirga un devās uz centrālo būdas ieeju. Viņš pagriezās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad Eila gāja iekšā zirgu piebūvē, sajuzdams, ka viņam kaut kas jāsaka.

-     Ē… Eila?

Jaunā sieviete apstājās un pacēla acis.

-     Vai zini, es runāju nopietni. Nekad mūžā šo pēcpusdienu neaiz­mirsīšu. Ar to es biju domājis izjādi. Paldies tev!

-     Nesaki paldies man, Jondalar, bet gan Skrējējam.

-     Nūjā. Skrējējs jau to nedarīja viens.

-     Nē, tu to paveici kopā ar viņu.

Viņš jau gribēja teikt vēl ko, bet tad pārdomāja; saraucis pieri un nodūris acis, Jondalars iegāja būdā pa centrālo arku.