Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila paskatījās uz Dīgiju un nolēma uzzināt ko vairāk par personī­gajām svētnīcām.

-    Ir tik daudz kas jāiemācās! - Latija atzina.

-     Māte un Talija tev palīdzēs, - Mamuts meiteni mierināja.

-            Latij, Nezija man lūdza un es piekritu šogad būt par tavu pavadošo sievieti, - Talija sacīja.

-             Ak, Talij! Es tik ļoti priecājos, - Latija bija sajūsmināta. - Tad es nejutīšos tik vientuļa.

-            Nu, - sieviešu vadone ieteicās, pasmaidīdama par meitenes dedzīgo atbildi, - ne jau katru gadu Lauvas apmetnei ir jauna sieviete.

Latija koncentrējoties sarauca pieri un maigā balstiņā jautāja: - Talij, kā tas ir? Tur, teltī, es domāju, tajā naktī.

Talija, paskatījusies uz Neziju, pasmaidīja. - Vai esi par to nedaudz uztraukusies?

-    Jā, mazliet.

-     Neuztraucies. Tev viss tiks izskaidrots, un tu zināsi, ko sagaidīt.

-              Vai tas ir līdzīgs kaut kam tam, ko mēs ar Druvezu spēlējām, kad bijām bērni? Viņš toreiz mani tik stipri grūstīja… centās atdarināt Talutu.

-            Nu ne gluži, Latij. Tās bija bērnu spēles, toreiz jūs tikai spēlējāties, centāties tēlot pieaugušos. Toreiz jūs abi bijāt vēl jauni, ļoti jauni.

-            Taisnība, mēs bijām ļoti jauni, - Latija atzina, tagad jau juzdamās krietni vecāka. - Tās ir mazu bērnu spēlītes. Mēs jau tā sen vairs ne­spēlējamies. Īstenībā tagad mēs vispār vairs nespēlējamies. Pēdējā laikā ne Danugs, ne Druvezs ar mani vairs pat nesarunājas.

-             Viņi gribēs ar tevi sarunāties, - Talija sacīja. - Esmu par to pār­liecināta, bet atceries: tagad tu nedrīksti ar viņiem neko daudz runāt un nekad nepaliec ar viņiem divatā.

Eila pasniedzās pēc lielās ūdens somas, kura karājās ādas siksnā uz vadža, kas bija iedzīts vienā no atbalsta stabiem. Tā bija izgatavota no milzīga brieža - megaceros - kuņģa, kas bija apstrādāts tā, lai sagla­bātu dabiskās ūdensnecaurlaidības īpašības. To piepildīja no apakšas, pa atveri, kuru pēc tam aizlocīja ciet un aiztaisīja. Mazs dzīvnieka priekškā­jas kauls ar dabisku caurumu vidū bija ielikts kā spunde, kas stiepās līdz

pat somas apakšai. Lai izveidotu snīpi ūdens liešanai, kuņģa ādas atvere tika piesieta pie kaula un ar auklu cieši notīta ap spundi.

Eila izrāva aizbāzni - plānu ādas strēmelīti, kas bija ievietota atve­res caurumā un vienā vietā vairākas reizes sasieta mezglā, - un ielēja ūdeni šķidruma necaurlaidīgā grozā, kuru viņa izmantoja savas īpašās rīta tējas gatavošanai, tad iebāza mezglā sasieto ādas aizbāzni atpakaļ ūdens somas snīpi. Nokarsētais vārāmais akmens nočūkstēja, kad jaunā sieviete to iemeta ar ūdeni pielietajā grozā. Pāris reižu to apmaisījusi, lai no tā iegūtu tik lielu karstumu, cik vien iespējams, viņa to izcēla ārā, izmantojot divus plakanus kociņus, un ielika atpakaļ pavardā. Ar mitrajiem kociņiem paņēmusi nākamo uzkarsēto akmeni, Eila to ielika ūdenī. Kad ūdens sāka vārīties, jaunā zāļu sieva iemeta tajā nomērītu daudzumu jauktas zāļu tējas, kas sastāvēja no kaltētām lapām un saknī­tēm, bet tās galvenā sastāvdaļa bija smalki, vīnstīgām līdzīgi zeltsaknes stiebri, un atstāja, lai tēja ievelkas.

Eila ļoti rūpīgi sekoja tam, lai neaizmirstu iedzert Izas slepeno zāļu tēju. Viņa cerēja, ka spēcīgā brīnumzālīte palīdzēs arī viņas gadījumā, tāpat kā bija vairāku gadu garumā palīdzējusi Izai. Tagad Eila negribēja bērnu. Viņa vēl jutās pārāk nedroša par savu nākotni.

Saģērbusies viņa ielēja zālīšu uzlējumu savā personīgajā krūzītē, apsēdās uz paklājiņa blakus pavardam un iedzēra spēcīgo, bet diez­gan rūgto tēju. Viņa jau bija pieradusi katru rītu iedzert šo rūgteno dzērienu. Tas bija viņas pamošanās laiks un daļa no jaunās sievietes rīta cēliena rituāla. Malkojot tēju, viņa pārdomāja visas tās lietas, kas šodien būs jāpaveic. Lūk, beidzot ir pienākusi šī visu gaidītā diena - Pavasara festivāls.

Eilai pats laimīgākais notikums būs vārda došanas ceremonija Fralijas mazulītei. Sīkā radībiņa bija paaugusies un atplaukusi, un vairs katru mīļu brīdi nebija jātur pie mātes krūts. Tagad jau viņa bija pietiekami stipra, lai raudātu, varēja dienas laikā viena pati pagulēt, kaut arī Fralijai vēl joprojām patika mazo meitiņu turēt sev blakus un, lai būtu vieglāk, viņa bieži izmantoja zīdaiņu nesamo ierīci. Dzērves pavarda iemītnieki pēdējā laikā jutās daudz laimīgāki ne tikai tāpēc, ka visi priecājās par mazo meitiņu, bet ari tāpēc, ka Frabeks un Krouzija bija iemācījušies sadzīvot, katru mīļu bridi savā starpā nekašķējoties. Nebija jau tā, ka pie tā pavarda vairs nav nekādu problēmu, bet viņi satika daudz labāk un Fralija bija ieņēmusi aktīvāku vidutāja lomu.

Eila bija iegrimusi domās par Fralijas meitiņu un, pacēlusi acis, ieraudzīja Raneku, kas viņu pa gabalu vēroja. Bija pienākusi tā diena, kad tumšādainais vīrietis gribēja paziņot viņu Solījumu, un pēkšņi kā zibens spēriens pārjauno sievieti atausa apskaidrība - Jondalara vārdi, ka viņš dodas prom. Tajā bridi Eila atcerējās to nakti, kad nomira Iza.