Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

"Eila, tu nepiederi pie klana," Iza bija viņai teikusi. "Tu piedzimi pie Citiem, tu piederi viņiem. Eila, ej uz ziemeļiem. Sameklē savus ļaudis. Atrodi savu vīrieti."

Atrodi savu vīrieti… viņa risināja domu pavedienu. Reiz viņa bija domājusi, ka Jondalars būs viņas vīrietis, bet viņš dosies prom, bez viņas mēros tālu ceļu uz mājām. Jondalars viņu negribēja…

Bet Raneks gribēja. Viņa nekļuva jaunāka. Ja jau reiz viņa domā par bērna dzemdēšanu, tad to vajadzētu darīt labi drīz. Iedzērusi malciņu Izas zāļu tējas, viņa sakratīja krūzītē pēdējās dzēriena paliekas. Ja viņa pārtrauktu dzert Izas brīnumlīdzekli un dalītos Baudas veltē ar Raneku, vai tas aizsāktu viņā bērnu? Viņai to vajadzētu pamēģināt un noskaid­rot. Varbūt viņai vajadzētu iziet par sievu pie Raneka? Nodibināt savu pavardu, apmesties šeit uz dzīvi un dzemdēt viņa pavarda bērnus. Vai tad viņai dzims skaisti, tumšādaini bērni ar tumšām acīm un sīkspro- gainiem matiem? Vai arī tiem būs gaiša ādas krāsa kā viņai pašai? Varētu būt gan tā, gan tā.

Ja viņa paliktu šeit un dzīvotu kopā ar Raneku, tad nebūtu tālu no klana alas. Tad viņa varētu aiziet un atvest Durku. Raneks labi izturējās pret Ridagu un varbūt neiebilstu pieņemt pie sava pavarda jauktu garu bērnu. Varbūt viņa varētu oficiāli Durku adoptēt un padarīt dēlu par Mamutu cilts locekli?

Domas par to, ka pavisam reāli būtu dēlu atgūt, izraisīja jaunajā sievietē smeldzīgas ilgas. Varbūt tas notika arī tādēļ, ka Jondalars dodas projām bez viņas? Ja viņa aizietu kopā ar Zelandoni vīrieti, tad nekad mūžā vairs savu dēlu neredzētu. Bet, ja Jondalars aizies viens pats, tad viņa vairs nekad neredzēs mīļoto vīrieti.

Eilai bija jāizdara izvēle: viņa paliks. Viņa dzīvos kopā ar Raneku. Jaunā sieviete centās apsvērt visas lēmuma pozitīvās puses, pārliecināt pati sevi, ka viņai labāk būtu palikt. Raneks ir labs vīrietis, mīl viņu un grib viņu. Un viņai patiešām šis tumšādainais vīrietis patīk. Nebūtu nemaz tik briesmīgi dzīvot kopā ar viņu. Viņai varētu būt bērni. Viņa varētu atrast Durku un atvest uz šejieni. Labs vīrietis, tuvi ļaudis, un viņa atgūtu savu dēlu. Tas bija pat vairāk, nekā Eilai jebkad sapņos rādījies. Ko gan vēl viņa varētu vēlēties? Jā, ko gan vēl, ja jau Jondalars dodas prom.

"Es viņam to pateikšu," Eila nodomāja. "Pateikšu Ranekam, ka viņš šodien var visiem paziņot par mūsu Solījumu." Bet, pieceļoties kājās un dodoties uz Lapsas pavardu, Eilas prātā bija tikai viena doma: Jondalars dosies prom bez viņas. Viņa vairs nekad Jondalaru neredzēs. Aptvērusi šo domu, Eila izjuta pār sevi nogulstam milzīgu smagumu un aizvēra acis, lai šis bēdas atvairītu.

-    Talut! Nezij! - Raneks izskrēja no būdas un meklēja vadoni un savu audžumāti. Ieraudzījis viņus, tumšādainais virietis bija tik satraukts, ka nespēja parunāt. - Viņa piekrita! Eila piekrita! Solījums! Šodien mēs dosim Solījumu! Eila un es!

Viņš pat nepamanīja Jondalaru, un, pat ja būtu pamanījis, tam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Raneks nespēja domāt ne par ko citu kā vie­nīgi par to, ka viņa mīļotā sieviete, kuru viņš gribēja vairāk par visu pasaulē, ir piekritusi būt viņa sieva. Bet Nezija redzēja Jondalaru, pa­manīja, kā Zelandoni vīrietis nobāl un krampjaini ieķeras velvētās ejas mamuta līkā ilkņa balstā, un redzēja sāpes viņa sejā. Beidzot, atkabi­nājis sažņaugtās rokas, jaunais vīrietis devās uz upi, un viņa domas pārņēma lielas skumjas. Upe bija applūdusi, ūdenslīmenis krietni cēlies. Būtu tik viegli iepeldēt tajā un ļauties, lai straume aiznes viņa ķermeni projām.

-    Mammu, es nezinu, ko šodien vilkt mugurā. Nevaru izdomāt, - La­tija sūdzējās, nervozējot par savu pirmo ceremoniju, kas apstiprinās meitenes jauno statusu.

-    Paskatīsimies! - Nezija izpalīdzīgi atsaucās, pamezdama skatu uz upes pusi. Jondalars vairs nebija redzams.

28

Jondalars pavadīja visu rītu, staigādams gar upes krastu, viņa domas bija nemierīgas, un galvā nemitīgi atbalsojās Raneka priecīgie vārdi. Eila bija piekritusi. Šovakar, ceremonijas laikā, viņi paziņos savu Solījumu. Jaunais vīrietis centās sev iestāstīt, ka visu laiku jau bija to gaidījis, bet, saskāries ar to aci pret aci, saprata, ka nebija tam gatavs. Tas bija viņam nācis kā salta duša, un Jondalars nekad nebija iedomājies, ka tā jutīsies. Tāpat kā Tonolans, kad bija zaudējis Džetamio, arī Jondalars gribēja mirt.

Nezijai bija radušās pamatotas bailes. Jondalars nebija devies uz upi kāda konkrēta iemesla dēļ. Tas vienkārši bija izrādījies virziens, kuru jaunais vīrietis bija izvēlējies, bet, tiklīdz viņš nonāca pie mutuļojošās straumes, tā viņam likās dīvaini vilinoša. Šķita, ka tā piedāvāja mieru, ilgi gaidīto atvieglojumu no sāpēm, bēdām un apjukuma, un viņš vien­kārši nespējā no tās ne acu atraut. Kaut kas tikpat vilinošs viņu vilka atpakaļ. Eila nebija mirusi kā Džetamio, un tikmēr, kamēr viņa bija dzīva, mazs cerību stariņš joprojām vēl kvēloja, bet vairāk par visu Jondalars baidījās par viņas drošību.