Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalaram aizrāvās elpa, kad Eila sāka izģērbties, un, ieraugot vi­ņas pilnīgo un nobriedušo, skaisto augumu, jaunais vīrietis izjuta tādu vajadzību pēc viņas, kas gandrīz bija stiprāka par viņa veselo saprātu. Bet, atcerējies savu vārdos neaprakstāmo uzvedību pēdējā reizē, kad viņam šī vēlēšanās bija uznākusi, viņš apvaldīja to. Ziemas laikā Eila atkal bija atsākusi pīt matus mazās bizītēs, kā to darīja arī Dīgija, un, kad viņa atlaida matus kuplā vilnī, Jondalars atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējis šo sievieti kailu, - tas bija noticis ielejā, pašā vasaras svel­mes kulminācijā; toreiz Eila bija zeltaini iedegusi, skaista un slapja pēc peldes. Viņš sev centās iestāstīt neskatīties, un, sievietei iebrienot upē, viņam bija visas iespējas klusām aizlavīties projām, bet pat arī tad, ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība, Jondalars nebūtu izkustējies no vietas.

Eila uzsāka attīrīšanās rituālu, izmantojot sasmakušo urīnu. Amon­jaku saturošais šķidrums bija spēcīgs un stipri smirdēja, bet tas iz­šķīdināja uz viņas ādas sakrājušos taukus un matos esošo eļļu, kā ari nogalināja visus insektus - blusas un utis, kas varbūt tur bija uzkrā­jušās. Urīns pat nedaudz padarīja viņas matus gaišākus. Upes ūdens, kurā vēl joprojām peldēja ledus vižņi, bija ledusauksts, bet aukstuma šoks bija enerģiju atjaunojošs un mutuļojošais, dūņainais un smilšainais upes ūdens pat pie mierīgā krasta aizskaloja prom netīrumus, taukus un aso amonjaka smaku.

No bēršanas un aukstā ūdens sievietes ķermenis kļuva sārts, un, iznākusi no upes, viņa drebēja, bet saldi smaržojošais ziedu uzlējums vēl joprojām bija silts, un pēc ieziešanas ādā un matos tas saziepējās ba­gātīgās un glumās putās. Šoreiz Eila devās noskaloties uz dīķi, kas bija izveidojies pie strauta ietekas upē, tajā bija mazāk dubļains ūdens nekā pašā upē. Iznākusi no ūdens, viņa ietinās mīkstā briežādā, lai apžūtu, kamēr ar cietu zariņu un mamuta kaula ķemmi izsukāja samudžinātos matus. Bija tik laba sajūta būt atkal tīrai un svaigai.

Kaut ari Jondalars izmisīgi vēlējās Eilai pievienoties un sagādāt viņai baudu, viņš izjuta zināmu apmierinājumu, vienkārši veldzējot acis. Tas bija kas vairāk nekā vienkārši skatīties uz viņas daiļo augumu, kas bija veidots ar sievišķīgiem apaļumiem, tajā pašā laikā tvirts, ar skaidri iz­teiktiem muskuļiem, kas liecināja par spēku. Vīrietim patika viņu vērot, redzēt Eilas plastiskās kustības, skatīties, kā viņa viegli un meistarīgi darbojas. Iekurot uguni vai gatavojot kādu darbarīku, viņa konkrēti zināja, kas darāms, un neveica nevienu lieku kustību. Jondalars allaž bija apbrīnojis viņas spējas, prasmi un gudrību. Tā bija daļa no šīs sie­vietes pievilcības, kas tik ļoti viņu piesaistīja. No visas emociju gammas viņam pietrūka tieši viņas klātbūtnes, un Eilas vērošana zināmā mērā kompensēja šo trūkumu.

Jaunā sieviete jau gandrīz bija saģērbusies, kad jaunā vilka "jip-jip" izdotā skaņa lika viņai pacelt galvu un pasmaidīt.

-    Vilk! Ko tu tur dari? Vai tu aizmuki no Ridaga? - viņa jautāja, kad kucēns, priecīgs un satraukts, ka atradis savu mammu, uzlēca viņai virsū, lai sasveicinātos. Kamēr Eila savāca mantas, viņš sāka izošņāt apkārtni.

-    Nu, Vilk, kad esi mani atradis, tagad varam doties mājās. Nāc nu! Vilk, ejam mājās! Ko tur dari tajos krūmos… Jondalar!

Eila bija kā ar ūdeni aplieta, kad atklāja, ko jaunais vilks bija krūmos atradis, un Jondalars bija pārāk samulsis, lai izteiktu kaut vai vārdu, tomēr viņa acis un skatiens runāja daudz skaidrāk par vārdiem. Eila nespēja noticēt tam, ko bija ieraudzījusi. Jondalars centās paskaidrot.

-     Es… ē… gāju garām un… ē…

Viņš vairs neteica ne vārda, pat nepacenties pabeigt savu neveiklo atvainošanos, pagriezās un veikli devās prom. Eila gāja uz apmetni viņam pa pēdām daudz lēnākā solī, lēni vilkdamās augšā pa nogāzi uz mītnes pusi. Jondalara uzvedība bija viņu samulsinājusi. Tagad jau viņa vairs nebija pārliecināta par to, cik ilgi viņš tur bija stāvējis, bet skaidri zināja, ka vīrietis bija viņu vērojis, bet nesaprata, kāpēc viņam bija jāslēpjas. Viņa nezināja, ko domāt, bet, iegājusi būdā caur piebūvi, nonākot tieši pie Mamuta pavarda, viņa tur atrada šamani, kas palīdzēs pabeigt viņas gatavošanos ceremonijai. Eiļa atcerējās, kā Jondalars bija uz viņu skatījies.

Zelandoni vīrs tūdaļ neatgriezās apmetnē. Viņš nebija pārliecināts, vai tā uzreiz spēs paskatīties acīs Eilai vai kādam citam. Uzgājis uz taciņas, kas no upes veda uz mītni, viņš pagriezās un devās atpakaļ, un drīz vien jau bija nonācis tajā pašā slēptajā stūrītī, kurā jau iepriekš bija uzturējies.