Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Piegājis pie mazā ugunskura paliekām, viņš pielika pie tām roku un sajuta siltumu, kas vēl arvien no tā kvēloja; aizvēris acis, vīrietis atcerējās ainu, ko bija slepeni vērojis. Atvēris acis, viņš pamanīja krama kodolu, kuru Eila bija atstājusi, un pacēla, lai to izpētītu. Tad viņš ierau­dzīja skaidas un plēksnītes, ko jaunā sieviete bija atskaldījusi, un dažas no tām pielāgoja atpakaļ pie krama gabala, lai vēl pamatīgāk izpētītu procesu. Blakus ādas strēmelēm viņš pamanīja īlenu. Paņēmis to rokās, krama apstrādes meistars to pamatīgi izpētīja. Tas nebija izgatavots tādā tehnikā, kādā viņš pats bija pieradis strādāt. Tas izskatījās pārāk vienkāršs, gandrīz vai primitīvs, bet bija labs un lietojams darbarīks. Un īlens bija ari ļoti ass, Jondalars pat sagrieza pirkstu.

Darbarīks, kuru Eila bija izgatavojusi, atgādināja viņam pašu tā tai­sītāju, tas zināmā mērā bija tāda pati mīkla kā viņa mīļotā sieviete, kas sastāvēja no vienām vienīgām pretrunām - no nevainīgas vaļsirdī­bas, kas bija klāta noslēpumainā plīvurā; vienkāršības, kas balstījās uz senām zināšanām; godīga naivuma, ko ietvēra pieredzes bagātība un dziļums. Jondalars nolēma šo instrumentu paturēt, lai tas mūžam viņam atgādinātu Eilu, un ietina aso darbarīku pamestajās ādas strēmelēs.

Svētku maltīte tika ieturēta siltā pēcpusdienā mītnes iekšpusē, pie ēdienu gatavošanas pavarda, bet velvētās ieejas priekškars un pat jau­nās piebūves priekškars bija pacelts un atsiets, lai iekšā ieplūstu svai­gais pavasara gaiss. Daudzi svētku pasākumi parasti notika laukā, īpaši visādas spēles un sacensības - cīkstēšanās šķita pats iecienītākais pa­vasara sporta veids, arī dziedāšana un dejošana.

Ļaudis apmainījās ar dāvaniņām, novēlēja cits citam laimi, veiksmi un labu prātu, lai godinātu Lielo Zemes Māti, kas atkal bija zemei atnesusi dzīvību un siltumu, lai izrādītu atzinību zemes veltēm, kuras Viņa tik dāsni bija piešķīrusi. Dāvanas parasti sastāvēja no maziem nieciņiem - tādiem kā jostas, nažu makstis, dzīvnieku zobi ar izurbtiem caurumi­ņiem, kuros bija ievērta aukliņa vai kāds piekariņš, vai kreļļu virtenes, kuras varēja lietot tādas, kādas tās ir, vai izmantot tērpu rotāšanai. Šogad viena no iecienītākajām dāvanām bija pavediena vilcējs, tas tika dots un saņemts pretim kopā ar adatu kastītēm, maziem, izdobtiem mamutu vai putnu kaulu stobriņiem, kuros tos uzglabāt. Nezija bija iz­gatavojusi pirmo, kuru uzglabāja, iespraustu četrkantīgā mamuta ādas gabaliņā savā izrotātajā šujampiederumu maisiņā, un šujot izmantoja kā uzpirksteni. Vairāki citi ļaudis bija no viņas šo ideju aizņēmušies.

Uguns akmeņi, kas nu bija katra pavarda īpašumā, tika uzskatīti par neaizskaramiem un maģiskiem un tika glabāti speciālā nišā kopā ar Mātes figūriņu, bet Barzeks citiem uzdāvināja vairākus iekuru kom­plektus, ko pats bija pagatavojis un izdomājis; tie tika novērtēti ar lielu atsaucību. Šos pagatavotos komplektiņus varēja ērti paņemt līdzi, un tajos ietilpa tādi materiāli kā pūkainas šķiedras, sasmalcināti un izkaltēti zvēru mēsli un koka skaidas, tos īpaši viegli bija aizdedzināt ar dzirksteli, kas izšķīlās no uguns akmens, un tur bija paredzēta vieta arī pašam uguns akmenim un krama gabalam, tie ceļojumos bija īpaši ērti.

Tuvojoties vakaram un vēsākam vējam, apmetnes ļaudis paņēma sev līdzi siltās izjūtas un aizvēra biezos, aukstumnecaurlaidīgos priekška­rus. Bija pienācis laiks saposties svētkiem, veikt pēdējo izrotāšanos, piepildīt kausus ar iemīļoto dzērienu - jestro Taluta bouzu vai zāļu tēju. Sagatavojušies visi devās pie Mamuta pavarda, lai sāktu Pavasara festivāla nopietnāko daļu.

Eila un Dīgija pamāja Latijai, lai meitene nāk sēdēt pie viņām; Latija jau gandrīz vai piederēja pie viņu pulciņa, tikpat kā bija jauna sieviete. Meitenei paejot garām, Danugs un Druvezs skatījās uz viņu ar nepie­rastu kautrību. Iztaisnojusi plecus un augstu pacēlusi galvu, Latija attu­rējās no runāšanas ar puišiem. Jauno vīriešu acis sekoja meitenei līdzi. Apsēdusies pa vidu abām jaunajām sievietēm, Latija pasmaidīja, saju- tusies ļoti īpaša, ka ir nokļuvusi tajā vietā, kur viņai pienākas būt.

Bērnībā Latija abiem puikām bija bijusi rotaļu biedrene un drau­dzene, bet tagad viņa vairs nebija bērns, ne arī meitene, kuru jaunie puiši varēja neievērot un noniecināt. Viņa bija iegājusi maģiski pievilcī­gajā, nedaudz draudīgajā, bet, kopumā ņemot, noslēpumainajā sieviešu pasaulē. Viņas augumam bija mainījušās formas, un meitenes ķermenis, tikai kādam paejot garām, varēja atsaukties nekontrolējamām jūtām. Pat uz viņu vērsts tiešs skatiens varēja būt mulsinošs.