Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Atradis norobežotu un vientuļu stūrīti, kuru ieskāva apkārt upmalai augošie krūmi un mazi kociņi, jaunais vīrietis centās noskaņoties vakarā gaidāmo viesību mocībām, pasākumā būs iekļauta arī Eilas un Raneka Solījuma ceremonija. Viņš sev centās iestāstīt, ka ne jau šovakar Eila izies pie Raneka par sievu. Šovakar viņa tikai dos Solījumu kaut kad nākotnē dibināt ar šo vīrieti kopēju pavardu, un arī viņš pats bija devis savu solījumu. Jondalars bija solījis Mamutam palikt līdz Pavasara fes­tivāla beigām, bet ne jau šis solījums viņu piesaistīja. Kaut arī viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas tas varētu būt vai arī ko pats varētu darīt, jaunais Zelandoni vīrietis nevarēja aiziet, zinot, ka Eilai draud kādas nezināmas briesmas, pat ja tas nozīmētu vērot Eilas Solījuma došanu Ranekam. Ja Mamuts, kas pārzināja garu pasauli, sajuta Eilai draudošās briesmas, Jondalars varēja vienīgi gaidīt pašu ļaunāko.

Ap pusdienlaiku Eila darīja Mamutam zināmu, ka viņa sāks sagata­vošanas darbus saknes ceremonijai. Viņi jau vairākas reizes bija pār­runājuši visas detaļas, līdz jaunā sieviete sajutās pietiekami droša, ka nav neko svarīgu aizmirsusi. Savākusi tīrās drēbes, mīkstu, absorbējošu briežādu un vairākas citas lietas, viņa tā vietā, lai ietu cauri piebūvei, pa ceļam devās uz ēdiena gatavošanas pavardu. Jaunā sieviete gan ļoti vē­lējās satikt Jondalaru, gan cerēja, ka viņu nesatiks, un jutās vīlusies un atvieglota, kad darbarīku izgatavošanas vietā ieraudzīja tikai Vimezu. Vecais vīrs paziņoja, ka jau kopš agra rīta neesot redzējis Jondalaru, bet labprāt iedeva Eilai mazu krama gabalu, kas viņai bija nepieciešams.

Nonākusi pie upes, viņa devās gar tās krastu labu gabalu uz augšu, meklēdama tādu vietu, kura būtu viņai piemērota. Eila apstājās tur, kur mazs strautiņš ietecēja lielajā upē. Mazā ūdenstilpe bija apskalojusi klints izcilni, otrā pusē izveidojot stāvu sienu, kas pasargāja no vēja. Šo vietu norobežoja un pasargāja tikko uzplaukušu krūmu un koku aizsegs, tur bija atrodama arī sausa malka no pagājušā gada koku kritalām.

No savas vientulīgās slēptuves Jondalars vēroja upi, bet bija tik ļoti nodevies savām domām, ka īstenībā nemaz neredzēja mežonīgo, dub­ļaino un straujo upi. Viņš pat nebija ievērojis mainīgās ēnas, saulei pa­kāpjoties augstāk, un iztrūkās, kad dzirdēja kādu tuvojamies. Jaunajam vīrietim nebija noskaņojuma šajā Mamutu cilts svētku dienā ielaisties sarunā, censties būt laipnam un draudzīgam, tāpēc viņš veikli paslēpās aiz kāda krūma un gaidīja, lai paliktu nepamanīts, kamēr tas cilvēks ies garām. Ieraudzījis, ka nācēja ir Eila, kas acīmredzot bija izlēmusi šeit palikt, Jondalars jutās pavisam apjucis. Viņš prātoja, vai nevaja­dzētu klusām aizlavīties projām, bet Eila taču bija laba medniece. Viņš bija pārliecināts, ka jaunā sieviete viņu noteikti dzirdētu. Pēc tam viņš domāja vienkārši iznākt laukā no krūmu aizsega, atvainoties, ka bija aizgājis atviegloties, un turpināt ceļu, tomēr neizmantoja nevienu no šiem variantiem.

Cenzdamies kļūt tik neredzams, cik vien iespējams, viņš palika savā slēpnī un turpināja vērot. Viņš nespēja sev neko padarīt un novērst acis, kaut gan ļoti ātri saprata, ka Eila "gatavojas gaidāmajam vakara rituālam, domādama, ka ir pilnīgi viena. Sākumā Jondalars vienkārši bija aizrāvies ar sievietes klātbūtni, bet vēlāk jau izbaudīja sevišķu sajūsmu. Viņam radās tāda izjūta, ka tas ir jāredz.

Izmantojot uguns akmeni un krama gabalu, Eila ātri aizkūra uguni un ielika karsēties vārāmos akmeņus. Viņa gribēja veikt savu attīrīša­nos tik precīzi, cik vien iespējams, lai tas līdzinātos klana rituālam, bet no dažām izmaiņām nebija iespējams izvairīties. Jaunā sieviete bija apsvērusi iespēju aizkurt uguni, izmantojot klana metodi, - virpināt plaukstās sausu koka nūjiņu pret plakanu koka gabalu, līdz uzšķīļas karsta dzirkstele. Bet klanā sievietes nedrīkstēja pārnēsāt uguni vai iekurināt to rituāla nolūkiem, un tā nu Eila nolēma: ja jau viņai tāpat nākas pārkāpt tradīciju un pašai aizkurt uguni, tad jau viņa var arī izmantot savu uguns akmeni.

Tomēr sievietēm bija atļauts izgatavot nažus un citus akmens dar­barīkus, ja vien šie rīki netika lietoti kā medību ieroči, jo tos viņas nedrīkstēja izgatavot. Eila bija nolēmusi, ka viņai nepieciešams jauns amuletu maisiņš. Izrotātais Mamutu cilts maisiņš, ko viņa tagad nē­sāja pakārtu kaklā, nebija īsti piemērots klana rituālam. Lai izgatavotu autentisku klana amuletu maisiņu, Eilai bija nepieciešams klana nazis, tieši tāpēc viņa bija lūgusi Vimezam iedot kādu veselu krama gabala sagatavi. Pameklējusi upes malā, jaunā sieviete atrada ūdens noskalotu oli apmēram dūres izmērā, kuru izmantos par āmurakmeni. Ar šo oli viņa noskaldīja krītaini pelēkā, mazā krama gabala ārējo čaulu, lai sa­gatavotos izveidot no tā vajadzīgo formu. Jau labu laiku Eila pati nebija izgatavojusi nevienu darbarīku, bet viņa nebija aizmirsusi tehniku un drīz vien aizrāvās ar savu nodarbi.