Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-Jā. Tagad, kad tu man to parādi, es to redzu, - Dīgija piekrita. Viņa atdeva mazo figūriņu Latijai, kas to uzmanīgi iekļāva plaukstās.

-    Man tā patīk. Tā nav tāda kā citām, un tas nozīmē ko īpašu, - Latija atzina, priecādamās par to, ka Raneks viņai izgatavojis unikālu mutu. Kaut arī Raneks nav dzīvojis pie Lauvas pavarda, arī viņš skaitījās Latijas brālis, bet viņš bija daudz vecāks par Danugu, tāpēc sevi vairāk uzska­tīja par meitenes tēvoci, nevis brāli. Latija ne vienmēr Raneku saprata, bet meitene viņu cienīja un zināja, ka Mamutu cilts viņu augsti vērtē kā kaula riku meistaru. Viņai būtu patikusi jebkura muta, kuru Raneks viņai pagatavotu, bet meitene priecājās, ka tēvocis viņai uztaisījis tādu pašu mutu kā Eilai. Tikai Eilai viņš dāvinātu tādu savu darbu, kuru pats uzskatītu par vislabāko.

Bija jau sākusies Fralijas meitiņas vārda došanas ceremonija, un vi­sas trīs jaunās sievietes pievērsa tai uzmanību. Eila pazina mamuta kaula plāksni ar iegrieztām zīmēm, kuru Taluts turēja paceltu, un uz brīdi izjuta bažas, atcerēdamās savu pieņemšanu ciltī. Bet šī ceremonija acīmredzot tika uzskatīta par ļoti pierastu. Mamutam jāzina, kas jā­dara. Vērojot, kā Fralija pasniedz pareģim un Lauvas apmetnes vadonim savu bērnu, jaunā sieviete pēkšņi atcerējās kādu citu vārda došanas ceremoniju. Arī toreiz bija pavasaris, tikai tad viņa pati bija stāvējusi Fralijas vietā kā māte un ar bailēm sniegusi savu bērnu, gaidīdama to pašu ļaunāko.

Eila dzirdēja Mamutu sakām: - Kādu vārdu tu esi šim bērnam izvēlē­jusies? - Un dzirdēja Fraliju atbildam: - Viņa tiks saukta par Bektiju. - Bet savās domās jaunā sieviete dzirdēja Krebu sakām: "Durks. Zēna vārds būs Durks."

Eilas acīs parādījās asaras, kad viņa atkal izjuta pateicību un atvieg­lojumu par to, ka Brūns bija viņas dēlu pieņēmis klanā un Krebs bija devis viņam vārdu. Pacēlusi acis, Eila pamanīja Ridagu, kas sēdēja citu bērnu pulciņā un turēja klēpī Vilku, vērodams viņu ar tādām pašām lielām, brūnām un senatnīgām acīm, kas tik ļoti atgādināja Durku. Jaunā sieviete atkal izjuta milzīgas ilgas pēc sava dēla, bet tad pēkšņi pār viņu nāca atklāsme: Durks ir jauktu garu bērns, tāpat kā Ridags, bet viņš ir piedzimis klanā, klans viņu pieņēma, deva vārdu un izaudzi­nāja. Viņas dēls piederēja pie klana, bet viņa pati klanam bija mirusi. Nodrebinājusies Eila centās no šīm domām atbrīvoties.

Zīdaiņa sāpju kliedziens pievērsa Eilas uzmanību ceremonijai. Bērna rociņā ar asu nazi tika izdarīts iegriezums un asins zīme uzvilkta uz mamuta kaula plāksnes. Bektijai tika dots vārds, un meitenīti pieskai­tīja Mamutu ciltij. Mamuts uz mazās rociņas brūces uzlēja svilinošu šķidrumu, likdams mazajai radībiņai, kas līdz šim vēl nebija iepazinusi sāpes, iekliegties vēl skaļāk; bet dusmīgais, uzstājīgais brēciens izrai­sīja Eilai smaidu. Par spīti priekšlaicīgajai nākšanai pasaulē, mazulīte tagad bija attīstījusies par veselīgu un spēcīgu zīdaini. Viņai pat pietika spara un apņēmības paraudāt. Fralija turēja rokās Bektiju tā, lai visi to varētu apskatīt, pēc tam, samīļodama meitiņu, augstā un patīkamā balsī nodziedāja tai priecīgu un nomierinošu dziesmiņu, kas zīdaini padarīja rāmu. Kad šī ceremonija bija beigusies, Fralija atgriezās savā vietā blakus Frabekam un Krouzijai. Pēc neilga brīža Bektija atkal sāka raudāt, bet mazulītes kliegšana tikpat ātri norima, jo viņa tika pienācīgi un mīļi nomierināta.

Dīgija piebikstīja Eilai, un viņa saprata, ka ir pienācis laiks. Tagad bija viņas kārta. Jauno sievieti izsauca iziet plāna vidū. Vienu īsu brīdi Eila juta, ka kājas viņai vairs neklausa. Pēc tam viņa gribēja aizmukt, bet nebija jau - kur. Viņa negribēja dot Ranekam šo Solījumu, viņa gribēja Jondalaru, gribēja lūgties Zelandoni vīrietim, lai viņš neaiziet prom bez viņas, bet, pacēlusi acis un ieraudzījusi Raneka dedzīgo, laimīgo un smaidošo seju, Eila dziļi ievilka elpu un piecēlās kājās. Jondalars viņu negribēja, un viņa bija teikusi Ranekam, ka dos šo Solījumu. Jaunā sieviete negribīgi piegāja pie apmetnes abiem vadoņiem.

Tumšādainais vīrietis vēroja Eilu tuvojamies, nākam ārā no ēnas un nostājamies centrālā pavarda gaismā, un viņam aizrāvās elpa. Viņai mugurā bija gaišais ādas tērps, ko bija uzdāvinājusi Dīgija, - tas, kas viņai tik ļoti piestāvēja, jaunās sievietes mati nebija sapīti bizītēs vai sasieti mezglā, ne arī sataisīti kādā no Mamutu sievietēm raksturī­gajām sasukām, kuras rotāja krellītes un dažādi ornamenti. Izrādot godbijību pret klana saknes ceremoniju, Eila bija brīvi izlaidusi matus, un kuplie, mirdzošie matu viļņi brīvi krita pār sievietes pleciem un pavarda gaismā mirdzēja, tie ar zeltainu oreolu ieskāva viņas smalki veidoto daiļo seju. Tajā brīdī Raneks bija pārliecināts, ka viņa ir Mātes iemiesojums, iedzimusi ideālā Gara sievietes ķermenī. Viņš tik ļoti gri­bēja iegūt šo sievieti, ka izjuta gandrīz vai fiziskas sāpes un ilgas, un nespēja noticēt, ka šajā vakarā notiekošais ir īstenība.