Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Ranek, Lapsas pavarda dēls, un Eila, Mamuta pavarda meita, ir paziņojuši par savu vēlmi savienoties. Viņi vēlas izveidot savienību un apvienot savus garus pie viena pavarda. Visas iesaistītās puses ir de­vušas savu piekrišanu, - Talija deklarēja, tad pievērsās kaula apstrādes meistaram. - Ranek, ja esi piekritis savienībai ar Eilu, vai apsoli dot Eilai savu aizsardzību un savu vīrišķo garu, vai rūpēsies par viņu, kad Māte viņu aplaimos ar jaunu dzīvību, un vai pieņemsi Eilas bērnus kā sava pavarda bērnus?

-    Jā, es to apsolu. To es vēlos vairāk par visu, - Raneks atbildēja.

-     Eila, ja esi piekritusi savienībai ar Raneku, vai rūpēsies par šo vīrieti un sniegsi viņam Mātes spēka aizsardzību, vai labprāt pieņemsi Mātes dāvāto jaunās dzīvības balvu un vai kopā ar sava pavarda vīrieti audzināsi savus bērnus? - Talija pajautāja.

Eila atvēra muti, lai atbildētu, bet no tās sākumā nenāca laukā ne­viena skaņa. Noklepojusies un atbrīvojusi ieķērušos balsi, viņa beidzot atbildēja, bet jaunās sievietes vārdi bija gandrīz vai nedzirdami. - Jā, es apsolu.

-     Vai visi dzird un ir liecinieki šim Solījumam? - Talija vērsās pie sanākušajiem Lauvas apmetnes ļaudīm.

-    Mēs dzirdējām un esam tam liecinieki, - grupa atbildēja. Pēc tam Dīgija un Torneks uz saviem kaula mūzikas instrumentiem sāka sist lēnu, ritmisku melodiju, nemanāmi mainīdami toni, lai pieskaņotos balsīm, kas sāka piedziedāt.

-    Jūs tiksiet savienoti Vasaras sapulces laikā, lai visa Mamutu cilts varētu būt liecinieki jūsu savienībai, - Talija paziņoja. - Trīsreiz apejiet apkārt pavardam, lai apliecinātu savu Solījumu.

Raneks un Eila mūzikas un dziedošu cilvēku pavadībā viens otram blakus lēnām apsoļoja apkārt pavardam. Tas bija izdarīts. Viņi bija de­vuši Solījumu. Raneks bija ekstāzē. Ejot viņam likās, ka kājas tik tikko skaras pie zemes. Viņa laime bija tik visaptveroša, ka bija grūti noticēt, ka Eila tajā nedalījās. Tumšādainais virs bija pamanījis zināmu jaunās sievietes atturību, bet meklēja tam attaisnojumu un uzskatīja to par kautrību vai norakstīja to uz viņas noguruma vai nervozitātes rēķina. Raneks Eilu tik loti mīlēja un nevarēja saprast, ka Eila nespēj atbildēt ar tādu pašu pretmīlu.

Ejot apkārt pavardam, jaunajai sievietei bija smaga sirds, kaut ari viņa centās to neizrādīt. Jondalars noslīdēja vēl zemāk, vairs nespēdams turēt auguma smago nastu, it kā viņa kauli būtu sabrukuši, un viņš jutās kā tukšs un aizmests apvalks. Vairāk par visu Zelandoni vīrietis tagad vēlējās aiziet, aizbēgt prom, lai neredzētu šo skatu, kā sieviete, kuru viņš mīl, iet blakus laimīgi smaidošajam, tumšādainajam vīram.

Kad jaunieši bija beiguši trešo apli, ceremonijā iestājās pārtraukums, lai ļaudis visiem šīvakara gaviļniekiem varētu izteikt laba vēlējumus un pasniegt dāvanas. Mazās Bektijas dāvanā ietilpa arī Sumbra pavarda piešķirtā papildu platība Dzērves pavardam, kā arī dzintara un glie­mežvāku kaklarota un mazs nazītis ar izrotātu maksti - visas dāvanas tika uzskatītas par pamatu tām bagātībām, kuras Bektija uzkrās sava mūža laikā Latijai tika pasniegtas personīgas dāvanas, kas varētu no­derēt sievietes mūžā, - Nezija meitai uzdāvināja skaistu un bagātīgi izrotātu vasaras tuniku, kuru varēs valkāt Vasaras festivāla laikā. Latija saņems ari dāvanas no citām apmetnēm, kurās dzīvoja viņas radinieki un tuvi draugi.

Eilai un Ranekam tika dāvātas mājsaimniecības lietas: no raga iz- grebts smeļamais kauss; divpusējs skrāpis, izmantojams mīkstākai zvēr­ādu iekšpuses apstrādei, tajā bija atstāta vieta asmens nomainīšanai; pīti paklājiņi, krūzītes, bļodas un šķīvji. Kaut arī Eila apzinājās, ka saņē­musi daudz dāvanu, tas vēl bija tikai apliecinājuma sākums. Vēl vairāk dāvanu viņi saņems Vasaras sapulces laikā, bet gan viņai un Ranekam, gan visai Lauvas apmetnei kopumā būs ari pretim jādod dāvanas. Mazas vai lielas, bet dāvanas allaž uzlika pienākumus, un uzskaitījums, kurš kuram ir parādā, bija nebeidzami aizraujoša spēle.

-     Ak, Eila! Es tik ļoti priecājos, ka mēs abas savienosimies vienā un tajā pašā laikā! - Dīgija sajūsminājās. - Būs tik jautri visu plānot kopā ar tevi, pēc tam tu atgriezīsies šeit, bet es došos prom būvēt sev jaunu mītni. Nākamgad man tevis pietrūks. Būs interesanti uzzināt, kuru no mums Māte aplaimos pirmo - mani vai tevi? Eila, tu droši vien esi ļoti laimīga?

-     Šķiet, ka esmu, - Eila atbildēja un pasmaidīja, kaut ari sirds tā nejuta.

Dīgija brīnījās par draudzenes sajūsmas trūkumu. Viņai šķita, ka Eila nav tādā sajūsmā par savu Solījuma došanu, kā bija bijusi pati Dīgija. Arī pati Eila par to brīnījās. Viņai vajadzētu būt laimīgai, viņa gribēja būt laimīga, bet vienīgais, ko jaunā sieviete izjuta, bija zudušas cerības.