Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kamēr visi ļaudis cits citu apsveica un sākās vakara saviesīgā daļa, Eila un Mamuts klusām aizslīdēja uz Sumbra pavardu, lai veiktu pēdē­jos sagatavošanās darbus. Sagatavojušies viņi atgriezās pa gaiteni, bet šamanis apstājās pusceļā, ēnainā vietā starp Ziemeļbrieža un Mamuta pavardiem. Ļaudis bija sastājušies mazās grupiņās un aizrāvušies ar sarunām, un vecais vīrs nogaidīja, līdz neviens vairs viņu virzienā ne­skatās. Tad viņš pamāja Eilai un abi iegāja ceremonijām paredzētajā vietā, līdz pat pēdējam brīdim palikdami ēnā.

Mamuts, kuru sākumā neviens nepamanīja, klusi stāvēja pavarda priekšā, blakus aizslietnim, ar rokām pie krūtīm turēdams ciet apmetni un aizvēris acis. Eila sēdēja uz zemes, pie Mamuta kājām, sakrustotām kājām un noliekusi galvu, arī viņai ap pleciem bija uzmests apmetnis. Kad abi tika pamanīti, visiem radās spocīgas izjūtas, it kā Eila un Ma­muts būtu pēkšņi uzradušies viņu vidū. Neviens nebija pamanījis, kā viņi te gadījušies. Tagad viņi vienkārši tur bija. Ļaudis, izjuzdami gaidas un satraukumu, ātri atrada vietu, kur apsēsties, un sagatavojās mistē­rijām un maģijai, ko sagaidīja no Mamuta pavarda, degdami ziņkārībā par jauno ceremoniju, ko abi bija sarūpējuši.

Bet vispirms Mamuts gribēja nodrošināt garu pasaules klātbūtni, lai parādītu citu izjūtu sakāpinātu realitāti, kurā viņš darbojās to labā, kas par to zināja tikai no nostāstiem vai varbūt rezultātiem. Ļaudis apklusa. Klusumā, kas iestājās telpā", pat cilvēka elpa un uguns sprakšķēšana izlikās skaļa. Gaisa kustība tika izjusta kā neredzamā klātbūtne, kas virmoja cauri daļēji attaisītām pavarda dūmu atverēm, kuras vaidēja apspiestās gaudās. Pakāpeniski, tā, ka neviens nemanīja, kā tas sākās, gaudojošais vējš pārtapa monotonā dungošanā, pēc tam ritmiskā dzie­dājumā. Kad sanākušie ļaudis pievienoja savas balsis, trīsuļojošais ska­nējums ar dabisku harmoniju pieņēmās spēkā, un vecais šamanis sāka izpildīt lēkājošas, šūpojošas un dejojošas kustības. Pēc tam pievienojās arī bungas, kas ritmu vēl vairāk akcentēja, un vairāku klabekļu skaņas, kas radās no klabenīcu rībināšanas.

Pēkšņi Mamuts nometa apmetni un palika stāvam ļaužu priekšā pa­visam kails. Viņam nebija ne kabatu, ne piedurkņu, ne slepenu ieloču, kur kaut ko paslēpt. Šķita, ka viņš nemanot visu acu priekšā sāka augt arvien lielāks; viņa caurredzamā, vizošā tēla klātbūtne piepildīja visu telpu. Eila samirkšķināja acis, zinādama, ka vecais pareģis nav mainījies.

Ja viņa koncentrējās, tad varēja saskatīt pazīstamās vecā vīra aprises, viņa nokārušos ādu, garās, tievās, kaulainās rokas un kājas, bet kon­centrēties bija grūti.

Mamuts saruka atpakaļ savā normālajā augumā, bet tagad izskatījās tā kā nedaudz tuklāks vai iekļāvies apkārtējā vizošajā vidē - it kā kļu­vis gaismas apmirdzēts, kas padarīja viņu lielāku nekā ikdienas dzīvē. Vecais vīrs savā priekšā izstiepa atvērtas rokas. Tās bija tukšas. Sasitis tās vienreiz kopā, viņš sakļāva rokas. Sākumā ar aizvērtām acīm viņš stāvēja mierīgs, bet drīz vien sāka drebēt, it kā cīnoties pret kādu lielu spēku. Lēnām, ar lielām pūlēm viņš atrāva vienu roku no otras. Tajās parādījās melns, neskaidrs priekšmets, un visi klātesošie nodrebinājās. Tas radīja neaprakstāmas ļaunuma priekšnojautas un smaržu; tas šķita kaut kas pretīgs, smirdīgs un biedējošs. Eila juta, kā viņai uz skausta saceļas matiņi, un jaunā sieviete aizturēja elpu.

Kad Mamuts izstiepa rokas uz sāniem, neskaidrais priekšmets sāka augt lielāks. Sēdošos ļaudis pārņēma skarba baiļu izjūta. Visi sēdēja izslējušies, saspringti noliekušies uz priekšu, arvien skaļāk dungodami, un spriedze velēnu miteklī kļuva gandrīz vai neciešama. Neskaidrais priekšmets kļuva tumšāks, apaļāks, sāka locīties kā dzīvs vai drīzāk kā tiešs pretstats kaut kam dzīvam. Vecais pareģis saspringa, viņa augums no piepūles trīcēja. Baidoties par veco vīru, Eila visu savu uzmanību pievērsa Mamutam.

Bez brīdinājuma Eila sajuta, ka tiek iesaistīta, ievilkta iekšā, un pēk­šņi atklāja, ka atrodas blakus Mamutam vai nu viņa domās, vai iztēlē. Tagad viņa visu skaidri redzēja, saprata briesmas un bija šausmās. Ša­manis bez vārdiem, tikai ar zemapziņu kontrolēja to bezveidīgo lietu. Mamuts bija viņu iesaistījis - gan lai pasargātu, gan lai jaunā sieviete viņam palīdzētu. Vecajam vīram turpinot to kontrolēt, Eila bija viņam blakus, visu apzinādamās un vienlaikus ari mācīdamās. Kad šamanis ar pūlēm bija sabīdījis rokas atkal kopā, priekšmets kļuva mazāks, un ša- maņa palīdze redzēja, ka viņš to iestumj atpakaļ tajā vietā, no kurienes tas bija nācis. Mamuta rokām sakļaujoties kopā, Eilas prātā atbalsojās skaļš grāviens - kā pērkona dārds.