Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija vērojis, kā Eila iedzer saknes brūvējumu, un bažīgi sarauca pieri, kad ieraudzīja viņu streipuļojam un nobālam. Pāris reižu norīstījusies, jaunā sieviete sabruka zemē. Arī Mamuts bija pakritis, bet vecajam šamanim šī krišana nebija nekas neparasts, kad viņš devās garu meklējumos un tālos ceļojumos uz citu pasauli, reizēm viņš bija ko apēdis vai izdzēris, lai tas viņam palīdzētu. Mamuts un Eila tika noguldīti uz muguras, kamēr turpinājās monotonais dziedājums un bungu rībināšana. Jondalars redzēja, kā Vilks cenšas aizsniegties pēc Eilas, bet jaunais zvērs tika aizvilkts prom. Zelandoni vīrietis saprata, kā Vilks jutās. Viņš pats gribēja skriet pie Eilas un pat pašķielēja uz Raneku, lai pārliecinātos, kāda ir tumšādainā vīrieša reakcija, bet Lauvas apmetnes ļaudis neizskatījās satraukušies, un tāpēc arī pats Zelandoni vīrs negribēja iejaukties svētajā rituālā. Tā vietā Jondalars pievienojās dziedātāju korim. Mamuts bija licis saprast, cik tas ir svarīgi.

Kad jau bija pagājis ilgs laiks un neviens no abiem vēl nebija pat pakustējies, Jondalars sāka baiļoties par Eilu, un viņam šķita, ka arī dažu ļaužu sejās jau varēja pamanīt norūpējušos izteiksmi. Piecēlies kājās, jaunais vīrietis gribēja aplūkot Eilu, bet pavardu liesmas bija norobe­žotas un mītne gandrīz vai iegrimusi tumsā. Izdzirdējis smilkstēšanu, viņš paskatījās lejup uz Vilku. Jaunais zvērs iesmilkstējās vēlreiz un ar lūdzošām acīm pavērās Jondalarā. Vilka kucēns vairākas reizes jau sāka ceļu pie Eilas, bet tad atgriezās pie jaunā vīrieša.

Zelandoni vīrs no zirgu piebūves puses izdzirdēja Vīnijas zviedzienu. Ari ķēve izklausījās satraukusies, it kā sajustu briesmas. Garais, blondais vīrietis devās uz piebūvi, lai palūkotu, kas tur noticis. Bija maz ticams, ka kāds plēsējs būtu ielavījies zirgu piebūvē un tagad apdraudētu četr­kājainos draugus, kamēr pārējie ļaudis bija aizņemti. Ieraudzījusi Jon­dalaru, Vīnija iesprauslojās, bet jaunais vīrietis neatrada neko tādu, kas izskaidrotu ķēves uzvedību, tomēr bija redzams, ka viņa par kaut ko bija nobijusies. Pat ne vīrieša glāsti, ne arī mierinošie vārdi nespēja zirgu nomierināt. Ķēve visu laiku rāvās uz Mamuta pavarda ieejas pusi, kaut arī agrāk nekad nebija centusies tur ieiet. Arī Skrējējs bija satraucies, iespējams, sajutis mammas nervozēšanu.

Pie Jondalara kājām atkal parādījās Vilks, tas smilkstēdams un gaudo­dams skrēja uz Mamuta pavarda ieeju un tad atkal atpakaļ pie vīrieša.

- Vilk, kas noticis? Kas tevi tā satrauc? Un kas gan satrauc Vīniju? - viņš nesaprata. Tad pēkšņi Jondalars apjauta, kas uztrauca visus dzīv­niekus. Eila! Tie droši vien sajuta, ka Eilai draud briesmas!

Iegājis atpakaļ būdā, jaunais vīrietis ieraudzīja, ka vairāki cilvēki bija sastājušies apkārt Eilai un Mamutam, cenšoties viņus pamodināt. Vairs ilgāk nespēdams stāvēt malā, Jondalars metās pie mīļotās sievietes. Viņa bija sastingusi, nekustīga, ar saspringtiem muskuļiem un auksta. Viņa tikai pavisam nemanāmi elpoja.

-     Eila! - Jondalars iekliedzās. - Ak Māt! Viņa izskatās gandrīz vai mirusi! Ak Doni, Doni! Neļauj viņai nomirt! Eila, atgriezies! Nemirsti, Eila! Lūdzu, nemirsti!

Turēdams sievieti savās skavās, viņš neatlaidīgi izkliedza viņas vārdu, lūgdams, lai viņa nemirst.

Eila juta, kā slīd projām arvien tālāk un tālāk. Viņa centās saklausīt dziedāšanu un bungu rīboņu, bet tās viņas galvā bija vien saglabājušās kā neskaidras atmiņas. Tad viņai likās, ka saklausa saucam savu vārdu. Sasprindzinājusies viņa ieklausījās. Jā, lūk, atkal! Kāds neatlaidīgi un dedzīgi, ar lielu vajadzību sauca viņas vārdu. Jaunā sieviete sajuta, ka Mamuts pievirzās tuvāk, un abi kopā viņi koncentrējās, lai saklausītu dziedāšanu. Eila izdzirdēja vārgu balsu dūkoņu un sajuta, ka viņa tiecas šīs skaņas virzienā. Pēc tam kaut kur tālumā saklausīja zemu, vibrējošu bungu rīboņas aprautu izpildījumu, it kā bungas dziedātu "humm". Tagad jau daudz skaidrāk viņa saklausīja saucam savu vārdu, kas tika izkliegts ar izmisumu, vajadzību un neizmērojamu mīlestību. Viņa sa­juta pēc sevis tiecamies maigu, prasīgu pieskārienu, kas aizsniedza viņas un Mamuta kopīgo būtību.

Pēkšņi viņa atkal kustējās, jaunā sieviete tika raustīta un purināta uz vienīgās mirdzošās līnijas pusi. Viņa izjuta lielu paātrinājumu. Smagais mākonis, kas bija viņu ieskāvis, pazuda. Vienā mirklī Eila izdrāzās cauri tukšumam. Trīsuļojošā varavīksne pārvērtās par pelēku dūmaku, un nā­kamajā brīdī viņa jau atradās mītnē. Tur, lejā, jaunā sieviete ieraudzīja pati savu ķermeni, kas bija nedabiski sastindzis un pelēcīgi bālā krāsā izpleties uz grīdas. Eila ieraudzīja blonda vīrieša muguru, vīrietis bija iekļāvis viņu savās skavās un turēja cieši klāt. Tad viņu sajuta Mamuta grūdienu.

*****

Eilas plakstiņi notrīsēja, viņa atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā Jondalara seju, kas viņā lūkojās. Lielās izbailes jaunā vīrieša acīs no­mainīja milzīgs atvieglojums. Sieviete centās kaut ko pateikt, bet mēle bija stīva, viņai bija auksti, šausmīgi auksti.