Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Raneks piegāja pie Eilas, kad viņa bija beigusi sarunu ar Mamutu, un lūdzās, lai jaunā sieviete nāk uz viņa gultu, ne jau obligāti mīlēties, bet vienkārši būt blakus, lai viņš varētu viņu apskaut un sasildīt. Bet Eila uzstāja, ka viņai daudz ērtāk būs pašai savā gultā. Beidzot Ra­neks tam piekrita, bet vēl ilgi gulēja savās kažokādās ar vaļējām acīm un domāja. Kaut arī visiem tas bija pilnīgi skaidrs, un, par spīti tam, ka Zelandoni vīrs pats bija pametis Mamuta pavardu, tumšādainajam vīrietim ilgu laiku bija izdevies nepievērst uzmanību Jondalara neiz­sīkstošajai interesei par Eilu. Tomēr pēc šīvakara notikumiem Raneks nespēja noliegt slaidā, garā vīrieša jūtas, ko viņš joprojām pret Eilu loloja, un nekādā ziņā pēc tam, kad bija redzējis, kā viņš lūdzas Māti ļaut jaunajai sievietei dzīvot.

Tumšādainajam vīrietim nebija nekādu šaubu, ka Jondalars bija spē­lējis lielu lomu Eilas atgriešanā dzīvē, bet viņš negribēja ticēt tam, ka viņa mīļotā sieviete atbildētu Zelandoni vīram ar tādām pašām jūtām. Šovakar Eila bija devusi viņam Solījumu. Viņa grasījās kļūt par viņa sie­vieti un dzīvot ar viņu pie viena pavarda. Arī viņš bija izjutis bailes par jaunās sievietes dzīvību, un doma par viņas zaudēšanu kādu draudošu briesmu vai cita vīrieša dēļ lika Ranekam vēl vairāk alkt pēc Eilas.

Jondalars redzēja, kā tumšādainais vīrietis pieiet pie viņa mīļotās sievietes, un atviegloti uzelpoja, redzot viņu atgriežamies pie sava pa­varda vienu pašu, bet pēc tam viņš pagriezās uz otriem sāniem un pārvilka zvērādas pāri galvai. Kāda gan nozīme tam, vai Eila šovakar ietu uz viņa gultu vai ne? Galu galā viņa tur tomēr nonāks. Eila bija sevi apsolījusi Ranekam.

29

Ziemas beigās Eila parasti saskaitīja savus gadus, viņa sāka jauno gadu ar dzīvības atdzimšanas gadalaiku; jaunās sievietes astoņpadsmitā gada pavasaris bija ievērojams ar to, ka bija atnesis pļavu ziedu un svaigu zaļumu pārbagātību. Tas tika sagaidīts ar tādu prieku, kas bija sastopams vienīgi saltās ziemas nomocītā zemē, bet pēc Pavasara festi­vāla viss ļoti ātri sazaļoja. Pēc tam kad stepes košie ziedi bija novītuši, tos aizstāja ātri augošā, leknā jaunā zāle - un tā piesaistīja klīstošus zālēdāju barus. Bija sākusies pavasara migrācija.

Dažādu sugu dzīvnieki lielā skaitā pārvietojās pa klajo stepi. Vairākas sugas sanāca kopā tik kuplā skaitā, ka tos vairs nebija iespējams saskai­tīt, citi savienojās mazākos baros un saimēs, bet visu zvēru izdzīvošana un barošanās bija atkarīga no vēju appūstās, neizsakāmi bagātās stepes zālāju laukiem, kā arī upju sistēmas, kas barojās no ledāju ūdeņiem un plūda cauri klajumiem.

Milzīgi ganāmpulki ar lielragainiem bizoniem pārklāja kalnus un ieplakas ar dzīvelīgu, maurojošu, nemierīgu, viļņojošu masu, kas aiz sevis atstāja jēlu un izmīdītu zemi. Ceļojot uz ziemeļiem, savvaļas dzīv­nieki - sumbri - izpletās jūdzēm plašā atklātu mežu teritorijā gar lielo upju ielejām, dažkārt sajaucoties ar aļņu un staltbriežu bariem. Tramīgie stirnu buki mazās grupiņās migrēja cauri krūmainām upju piekrastēm un taigai, tie pārvietojās uz pavasara un vasaras barošanās vietām, kopā ar šiem zvēriem migrēja arī nesabiedriskie aļņi, kas iegriezās purvos un pārplūdušos stepes ezeros. Savvaļas kazas un mufloni, parastie kalnu iemītnieki, devās uz atklātajiem līdzenumiem aukstajā ziemeļu zemē un pie dzeršanas vietām saplūda kopā ar radniecīgiem, maziem saigu bariņiem un lieliem stepju zirgu ganāmpulkiem.

Šajā gadalaikā pinkaino zvēru migrēšana bija daudz ierobežotāka. Ar savu dubulto tauku slāni un biezo kažoku viņi bija piemērojušies dzīvot pie ledāja un nespēja pielāgoties daudz siltākam klimatam. Šie dzīvnieki cauru gadu mitinājās ziemeļu stepes ledāja reģionos, kur aukstums bija lielāks, bet klimats - sausāks, sniega tikpat kā nebija nemaz, un visu ziemu tie varēja baroties no rupjās, sausās, sažuvušās zāles. Aitām līdzīgie muskusvērši bija pastāvīgie sasalušās ziemeļu tundras iemītnieki un pārvietojās mazos bariņos tikai pa ierobežotu teritoriju. Pinkainie degunradži, kas parasti dzīvoja ģimenēs, kā arī lielāki pinkaino mamutu bari aizklīda tālāk, bet ziemas laikā tie uzturējās ziemeļos. Nedaudz siltākā un slapjākā dienvidu kontinentālajā stepē dziļā sniega kārta apklāja barību un lika smagajiem zvēriem klumpačot pa kupenām. Pa­vasarī tie devās uz dienvidiem, lai barotos ar jauno, lekno zāli, bet, tiklīdz kļuva siltāks, tie atgriezās ziemeļos.

Lauvas apmetnes ļaudis priecājās, redzot līdzenumu atkal atdzīvoja­mies ar zvēru bariem, un uzskaitīja visas sugas, kas tur parādījās, īpaši tos dzīvniekus, kas dzīvoja lielā aukstumā. Galvenokārt tieši šie zvēri viņiem palīdzēja izdzīvot. Milzīgie, neprognozējamie degunradži ar di­viem ragiem - priekšējo garu un zemu - un dubulto sarkanīgo kažoku ar mīksto, pūkaino apakšējo kārtu un ārējo kārtu ar garu, aizsargājošu spalvu allaž izraisīja sajūsmas saucienus.