Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Ridag, esmu tev izgatavojusi jaunas zāles, lai paņemtu tās līdzi uz Vasaras sapulci, - Eila iesāka sarunu. - Tās ir svaigākas un, iespējams, arī stiprākas. Tev būs man jāpastāsta, ja sāksi justies citādi - vai nu labāk, vai sliktāk, - jaunā zāļu sieva skaidroja, izmantodama gan žes­tus, gan valodu, kā bija pieradusi ar šo zēnu sarunāties. - Kā tu tagad jūties? Vai pēdējā laikā ir kādas izmaiņas?

Ridagam patika, ka Eila ar viņu aprunājas. Viņš bija ļoti pateicīgs par jauno spēju sazināties ar visiem apmetnes ļaudīm, kuru sapratne un prasme lietot žestu valodu bija pašos pamatos vienkārša un tieša. Puika jau gadiem ilgi bija sapratis viņu skaņu valodu, bet, runājot ar zēnu, pārējiem ļaudīm piemita tieksme valodu vienkāršot un pielāgot to žestiem, kurus lietoja. Eilas rādītie žesti niansēs un izjūtās bija tuvāki runātajai valodai, un tie pastiprināja vārdus.

-     Nē, jūtos tāpat, - puika žestikulēja.

-     Neesi noguris?

-     Nē… jā. Vienmēr esmu mazliet noguris. - Viņš pasmaidīja. - Bet ne ļoti.

Eila pamāja, rūpīgi pētīdama zēnu, vai nepamanīs kādus redzamus simptomus, mēģinādama sev iegalvot, ka viņa stāvoklī nav nekādu iz­maiņu, vismaz ne uz sliktāko pusi. Jaunā zāļu sieva nepamanīja nekādas fiziskā stāvokļa pasliktinājuma norādes, bet puika izskatījās nomākts.

-     Ridag, vai tevi kas uztrauc? Vai esi nelaimīgs?

Zēns paraustīja plecus un novērsa skatienu. Pēc tam paskatījās Eilai acīs. - Negribu iet, - viņš žestikulēja.

-     Kur tu negribi iet? Es nesaprotu.

-     Negribu iet uz Sapulci, - viņš paskaidroja un atkal novērsās.

Jaunā sieviete sarauca pieri, bet neuzstāja. Šķita, ka Ridags nevēlas

par to runāt, un drīz vien viņš iegāja mītnē. Eila viņam sekoja cauri ieejas priekšnamam, cenšoties nebūt uzkrītoša, un no ēdiena gatavo­šanas pavarda puses vēroja, kā puika apguļas savā gultā. Viņa bija uztraukusies par Ridagu. Reti kad viņš dienas vidū brīvprātīgi devās uz gultu. Jaunā sieviete redzēja, kā ienāk Nezija un apstājas, lai atsietu ieejas priekškaru. Eila piesteidzās, lai viņai palīdzētu.

-    Nezij? Vai nezini, kas Ridagam kaiš? Viņš izskatās tik… nelaimīgs, - Eila pajautāja.

-    Zinu gan. Šajā gadalaikā viņš parasti tāds kļūst. Tas notiek Vasaras sapulces dēļ. Viņam tā nepatīk.

- Tā viņš man sacīja. Bet kāpēc?

Nezija apdomāja atbildi un paskatījās Eilā. - Tu patiešām to nezini, vai ne? - Jaunā sieviete noraidoši pašūpoja galvu. Nezija paraustīja plecus. - Eila, par to neuztraucies. Tu tur nekā nevari līdzēt.

Pa koridoru iedama cauri mītnei, viņa paskatījās uz puiku. Ridaga acis bija aizvērtas, bet viņa zināja, ka zēns neguļ. Eila pašūpoja galvu, vēlēdamās, kaut spētu palīdzēt. Viņa nojauta, ka tas varētu būt sais­tīts ar puikas atšķirīgo izskatu, bet viņš jau arī agrāk bija piedalījies Vasaras sapulcēs.

Izsteigusies cauri tukšajam Lapsas pavardam, Eila iegāja Mamuta pa­varda teritorijā. Pēkšņi ielēkšoja arī Vilks, kas jau no galvenās ieejas bija skrējis viņai pa pēdām, un rotaļīgi palēcās. Ar iemācītā žesta palīdzību jaunā sieviete lika viņam nomierināties. Vilks paklausīja, bet izskatījās tik sāpināts, ka Eila piekāpās un pameta viņam pamatīgi sakošļātu ādas gabalu, kas reiz bija bijusi viņas iemīļotā ādas zeķe. Viņa beidzot bija to kucēnam atvēlējusi, kad uzskatīja, ka tas ir vienīgais veids, kā Vilku atturēt no citu ļaužu kurpju un zābaku sakošanas. Vilkam ātri vien apnika vecā rotaļlieta, un, nometies uz priekškājām, viņš luncināja asti un vaukšķēja. Nespēdama atturēties no smaida, Eila nolēma, ka laiks laukā ir pārāk jauks, lai visu dienu paliktu telpās. Tāpēc nekavējoties paņēma savu lingu, maisiņu ar oļiem, kurus bija salasījusi, un pamāja Vilkam, lai viņai seko. Ieraudzījusi piebūvē Vīniju, jaunā sieviete izdo­māja paņemt līdzi arī ķēvi.

Eila izgāja laukā pa velvēto piebūves ieeju, viņai pa pēdām sekoja gaišbrūnā ķēve un jaunais, pelēcīgais vilks, kura kažoks un visas pa­zīmes liecināja par tipisku savas sugas pārstāvi, kucēns nemaz nelī­dzinājās savai melnajai mātei. Jaunā sieviete pamanīja Skrējēju, kas atradās pusceļā uz nogāzes, kura veda uz upi. Kopā ar jauno ērzeli bija arī Jondalars. Siltajā saulē vīrietis bija novilcis kreklu un veda Skrējēju pavadā. Kā jau bija solījis, viņš nodarbojās ar Skrējēja mācīšanu, vel­tīdams tam savu lielāko laika daļu, īstenībā izskatījās, ka gan viņam, gan zirgam tas tīri labi patīk.

Ieraudzījis Eilu, Jondalars pamāja, lai viņu pagaida, un sāka kāpt augšup pa nogāzi pie viņas. Bija ļoti neparasti, ka viņš tuvojas jaunajai sievietei vai parāda vēlmi ar viņu runāt. Kopš atgadījuma stepē Zelan­doni vīrietis bija mainījies. Viņš vairs tieši no Eilas neizvairījās, bet reti kad izrādīja vēlmi aprunāties, tomēr, kad sarunājās, tad izturējās kā svešinieks - pieklājīgi un atturīgi. Jaunā sieviete bija cerējusi, ka ērzelis viņus satuvinās, tomēr tas nepalīdzēja un Jondalars šķita vēl vairāk atsvešinājies.