Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars apzinājās, ka Eilas kontrole pār Vīniju bija radusies pati par sevi - dabiskā ceļā, un viņas norādījumi lielā ziņā bija neapzināti, bet šo zirgu viņš pats gribēja uztrenēt. Viņa komandas bija daudz mērķtie­cīgākas, un, trenējot zirgu, viņš mācījās arī'pats. Jaunais Zelandoni vīrs apguva to, kā jāsēž zirgā, kā jāsaskaņojas ar ērzeļa spēcīgo muskuļu darbību, nevis vienkārši kratoties jāsēž Skrējējam mugurā, un atklāja, ka dzīvnieks jutīgi reaģē uz ciešāku spiedienu, jātnieka pozas maiņu un tas palīdz viņu vadīt.

Juzdamies zirga mugurā arvien ērtāk un pārliecinātāk, Jondalars sāka izjāt biežāk, tieši šāda nodarbe viņam bija vajadzīga, bet, jo vairāk laika viņš pavadīja kopā ar Skrējēju, jo vairāk tam pieķērās. Jau no paša sākuma viņam Skrējējs bija paticis, bet tas joprojām bija Eilas zirgs. Jaunais vīrietis sev visu laiku centās iestāstīt, ka trenē zirgu Eilai, bet viņam negribējās domāt par to, ka iemīļotais jaunais ērzelis būs jāpamet.

Jondalars bija plānojis doties prom tūlīt pēc Pavasara festivāla, tomēr vēl joprojām atradās šeit un pats nesaprata, kāpēc. Viņš apsvēra savas palikšanas iemeslus - šajā neparedzamajā gadalaikā vēl bija pārāk agrs aizceļošanai, viņš bija apsolījis Eilai trenēt Skrējēju, tomēr pats ļoti labi saprata, ka tie vienkārši ir aizbildinājumi. Taluts domāja, ka Jondalars palicis, lai kopā ar visiem dotos uz Vasaras sapulci, un Zelandoni vīrietis negribēja šo iespaidu bojāt, tomēr pats sev stāstīja, ka būs jau devies prom, pirms Mamutu cilts mēros ceļu uz Vasaras sapulci. Katru nakti, ejot gulēt, un it īpaši tajās reizēs, kad Eila devās uz Lapsas pavardu, viņš nosolījās, ka rītdien ies prom, bet katru dienu to atlika. Jaunais vīrietis cīnījās pats ar sevi un, kad nopietni nodomāja ķerties pie mantu saiņošanas un došanās prom, tad atcerējās, kā Eila, auksta un nekustīga, bija gulējusi uz Mamuta pavarda grīdas, un nespēja nekur aiziet.

Nākamajā dienā pēc Pavasara festivāla Mamuts bija runājis ar Jon­dalaru un pastāstījis, ka sakne bijusi pārāk spēcīga un viņš nav spējis notiekošo kontrolēt. Pareģis stāstīja, ka tas bijis pārāk bīstami un viņš to vairs nekad nelietos. Ari Eilai viņš bija ieteicis nekad vairs to nelietot un brīdinājis - ja viņa to darīs, tad būs nepieciešama spēcīga aizsardzība, īsti to vārdos nepateicis, vecais vīrs bija licis Jondalaram saprast, ka tieši jaunajam vīrietim bija kaut kā izdevies Eilu garu pasaulē sameklēt un tieši viņš bija spējis atsaukt viņa mācekli dzīvē.

Pareģa vārdi satrauca Jondalaru, bet viņš no tiem guva ari zināmu mierinājumu. Kad Mamuta pavarda vīrs bija baiļojies par Eilas drošību, kāpēc viņš bija lūdzis tieši viņu palikt? Un kāpēc Mamuts sacīja, ka tieši viņš bija atgriezis Eilu dzīvē? Viņa bija devusi Solījumu Ranekam, un nebija nekādu šaubu par kaula riku meistara jūtām pret viņu. Ja jau Raneks bija blakus, kāpēc Mamuts gribēja, lai to dara Jondalars? Kāpēc Raneks nevarēja to izdarīt? Ko vecais vīrs zināja tādu, ko pats Jondalars nezināja? Lai kas tas arī būtu, viņš nespēja pieļaut domu, ka nebūs Eilas tuvumā, ja viņai viņš atkal būs vajadzīgs; viņš nespēja ari pieļaut, ka viņa viena pati saskaras ar briesmām, bet tajā pašā laikā nespēja paciest to, ka viņa mīļotā sieviete dzīvo ar citu vīrieti. Jondalars nespēja izlemt, vai iet prom vai palikt.

- Vilk! Liec to nost! - Ragija, pagalam izmisusi, dusmīgi kliedza. Viņa kopā ar Ridagu spēlējās pie Mamuta pavarda, kur Nezija bija likusi bērniem uzturēties, kamēr pati sasaiņos mantas. - Eila! Vilks paņēma manu lelli un nelaiž to vaļā.

Eila sēdēja savā gultā, un visapkārt stāvēja viņas akurāti saliktās mantas. - Vilk! Laid vaļā! - viņa nokomandēja. - Nāc šurp! - jaunā sieviete pamāja.

Vilks atlaida lelli, kas bija izgatavota no ādas strēmelītēm, un, asti iespiedis kājstarpē, ielavījās jaunajai sievietei starp kājām. - Kāp augšā! - Eila aicināja, uzsizdama pa gultas galvgaļa to vietu, kur zvērs parasti gulēja. Vilks uzlēca augšā. - Tagad guli un vairs netraucē Ragiju un Ridagu. - Kucēns apgūlās, nolicis galvu uz ķepām, un ar nožēlas pilnām acīm skatījās uz savu mammu.

Jaunā sieviete atgriezās pie mantu šķirošanas, bet drīz vien šo no­darbi pārtrauca un skatījās, kā abi bērni spēlējas pie Mamuta pavarda uz grīdas, viņa negribēja tos ziņkārīgi vērot, bet jutās ieintriģēta. Bērni spēlēja "pavardos", cenzdamies ticami attēlot, ka dzīvo pie viena pa­varda, kā to parasti dara pieauguši vīrieši un sievietes. Abu "bērns" bija ādas lelle, kas bija darināta pēc cilvēka līdzības - ar apaļu galvu, ķermeni, kājām un rokām, ietīta mīkstā ādas paladziņā. Tieši šī lelle Eilu visvairāk sajūsmināja. Viņai pašai lelles nekad nebija bijušas, klana ļaudis no ādas atliekām nekad neizgatavoja nekādas figūras, tie ari nezīmēja un neizgreba cilvēku formas, bet šī lelle jaunajai sievietei atgādināja to ievainoto trusīti, kuru pati bija atnesusi uz klana alu, lai Iza dzīvnieku izdziedētu. Viņa bija trusīti apmīļojusi un šūpojusi tieši tāpat, kā Ragija šobrīd turēja savu lelli un ar to spēlējās.