Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Mamutiem nebija neviena īsta, dabiska ienaidnieka; neviena gaļ- ēdāja iztikas eksistence nebalstījās uz šiem zvēriem. Lielie alu lauvas, kas augumā bija divreiz lielāki par jebkuru kaķu dzimtas plēsēju un parasti medīja lielos zālēdājus - sumbrus, bizonus, lielos briežus, aļ­ņus, staltbriežus vai zirgus - un varēja nogalināt jebkuru no šo sugu pieaugušajiem tēviņiem, šad un tad nomedīja kādu jaunu, slimu vai ļoti vecu mamutu, bet neviens četrkājains plēsējs viens pats vai barā nespēja nogalināt pieaugušu mamutu pašos spēka gados. Tikai Mamutu cilts medniekiem, Lielās Zemes Mātes bērniem, tika dota šī privilēģija medīt pašus lielākos no Viņas radībām. Viņi bija izredzētie. No visām Mātes radībām viņi bija paši pārākie. Viņi bija Mamutu mednieki.

Pēc tam kad mamuti bija pagājuši garām, Lauvas apmetnes ļaudis dedzīgi devās tiem pakaļ. Ne jau lai medītu - tas notiks vēlāk. Apmetnes iemītnieki vāca mamutu mīksto ziemas kažoka vilnu, kas lieliem kuš­ķiem krita nost cauri rupjākajam ārējam aizsargājošam kažokam. Dabiskā tumši sarkanā vilna, ko vāca no zemes un dzeloņainiem krūmiem, kuros tā bija ieķērusies, tika uzskatīta par Mamuta Gara īpašu dāvanu.

Ja radās iespēja, tad ar lielu prieku tika savākta arī citu zvēru vilna. Piemēram, balto muflonu vilna - šīs savvaļas aitas pavasarī parasti at­brīvojās no ziemas ietērpa; muskusvēršu apakšējais, neparasti mīkstais un zemes krāsas brūnais kažoks, kā arī degunradžu gaiši sārtā ziemas rota. Savā prātā Mamutu cilts ļaudis sūtīja Lielajai Zemes Mātei patei­cību par to, ka viņa saviem bērniem no bagātīgajiem krājumiem deva visu, kas nepieciešams, - sakņaugus, dzīvniekus un tādus materiālus kā krams un māls. Zemes bērniem bija vienīgi jāzina, kad un kur to visu meklēt.

Kaut arī viņu ikdienas uzturs tika bagātīgi papildināts vienīgi ar svaigiem ogļhidrātus saturošiem augiem, Mamutu cilts reti kad medīja pavasarī un agrā vasarā, lai gan uzkrātais gaļas daudzums jau sāka izsīkt un tagad bija pieejama liela zvēru dažādība. Dzīvnieki vēl šķita pārāk liesi. Dziļā un bargā ziema bija izsūkusi no viņiem tauku veidā uzkrātos enerģijas avotus. Dzīvnieku migrāciju radīja vajadzība atjau­not spēkus. Tika izraudzīti daži bizonu tēviņi, ja to vilna pie skausta vēl joprojām bija melna, kas norādīja, ka viņos vēl saglabājušās kaut kādas tauku rezerves, kā ari dažas grūsnas mātītes, jo viņās iekšā bija mīksta augļa gaļa un tā ādu varēja izmantot zīdaiņu drēbīšu vai apakšveļas darināšanai. Lielākais izņēmums bija ziemeļbrieži.

Lieli ziemeļbriežu ganāmpulki migrēja uz ziemeļiem; ragainās mātī­tes ar pagājušā gada jaunajiem briedulēniem gāja pa priekšu uz savām pazīstamajām apbērnošanās teritorijām; tām pa pēdām sekoja tēviņi. Tāpat kā citus ganāmpulka dzīvniekus, arī ziemeļbriežu rindas pare­tināja vilki, kas klīda gar bara flangiem, meklēdami slimos un vārgos dzīvniekus; to darīja ari vairākas kaķu dzimtas sugas: lielie lūši, garie leopardi un kāds noklīdis lielais alu lauva. Lielie plēsēji atstāja medību pārpalikumus dažādiem otršķirīgiem plēsējiem un maitēdājiem - gan četrkājainiem, gan lidojošiem: lapsām, hiēnām, brūnajiem lāčiem, ci- vetkaķiem [8] , mazajiem stepes kaķiem, āmrijām, zebiekstēm, kraukļiem, klijām, vanagiem un daudziem citiem.

Divkājainie mednieki medīja visus šos zvērus. Konkurentu kažokāda un spalvas netika nopeltas, kaut arī ziemeļbrieži bija primārais Lauvas apmetnes ļaužu medījums - tos nenogalināja gaļas dēļ, kaut arī gaļa netika velti izniekota. Par lielāko gardumu tika uzskatīta ziemeļbrieža mēle, lielāko daļu nomedītās gaļas izkaltēja un vēlāk izmantoja ceļo­juma pārtikas vajadzībām, bet pats galvenais bija briežu āda. Parasti briežāda bija pelēka, bet daži eksemplāri varēja būt dažādi: no dzelte­nīgi baltās krāsas līdz pat gandrīz melnai krāsai, bet briedulēnu kažoki bija sarkanīgi brūnā tonī; ziemeļbrieža āda tika uzskatīta par vērtīgu - tā bija gan viegla, gan silta. Tā kā šo zvēru kažoks bija dabiski izolējošs, ziemeļbriežu kažoku nevarēja aizstāt neviens cits aukstam laikam pie­mērots augstas kvalitātes apģērbs, tam nebija neviena līdzvērtīga - ne gultas veļas, ne paklāju izgatavošanā. Ar ielenkšanu un izrokot lamatu bedres, Lauvas apmetnes mednieki katru gadu medīja ziemeļbriežus, tas tika darīts pārtikas krājumu papildināšanai un dāvanām, lai būtu, ko paņemt līdzi, kad paši dosies savā ikvasaras migrācijā.

Tā kā Lauvas apmetne gatavojās Vasaras sapulcei, satraukums sita augstu vilni. Vismaz reizi dienā kāds stāstīja Eilai, cik ļoti vēlētos sa­tikt kādu radinieku vai draugu un cik ļoti tie vēlas satikt šo stāstītāju. Vienīgais, kurš neizrādīja nekādu īpašu entuziasmu par apmetņu atkal­redzēšanos, bija Ridags. Eila nekad nebija redzējusi puiku tik nomāktā garastāvoklī, un viņa uztraucās par zēna "veselību.

Vairākas dienas cītīgi vērojusi puiku, kādu neparasti siltu pēcpus­dienu, kad Ridags bija izgājis laukā paskatīties, kā vairāki ļaudis izstiepj ziemeļbriežu ādas, Eila apsēdās viņam blakus.