Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Viņi ir atgriezušies! - Eila dzirdēja Neziju iesaucamies. - .Nezinu, kur viņi bijuši, bet tagad ir atgriezušies. Un viņi ir pārsaluši! Nesiet kažokādas un kādu karstu dzērienu.

Dīgija no savas gultas atnesa veselu kaudzi ar zvērādām, un Jonda­lars pavirzījās nost, lai draudzene varētu sasegt Eilu. Pieskrēja Vilks, uzlēca virsū un nolaizīja savas mammas seju, pēc tam Raneks atnesa karstu tējas krūzīti. Taluts viņai palīdzēja piecelties sēdus. Raneks pielika karsto dzērienu pie savas izredzētās lūpām, un viņa pateicībā pasmaidīja. No piebūves atskanēja Vīnijas zviedziens, un Eila tajā sa­klausīja bailes un uztraukumu. Piecēlusies sēdus un izjuzdama atbildību par satraukto ķēvīti, Eila iezviedzās pretim, lai nomierinātu satraukto draudzeni. Pēc tam viņa apjautājās pēc Mamuta un uzstāja, ka viņai jāredz savs skolotājs.

Eilai palīdzēja piecelties kājās, uz pleciem tika uzmesta zvērāda, un viņa tika aizvadīta pie vecā Mamuta. Arī viņš bija ievīstīts kažokādās un dzēra karstu tēju. Mamuts uzsmaidīja savai māceklei, bet viņa acīs pavīdēja neliels uztraukums. Negribēdams priekšlaikus satraukt ap­metnes ļaudis, viņš bija mēģinājis pēc iespējas mazināt abu bīstamā eksperimenta nopietnību, bet negribēja Eilu maldināt par tām bries­mām, kas viņiem bija draudējušas. Arī jaunā sieviete gribēja par to ar Mamutu aprunāties, bet abi izvairījās kaut ko tieši paskaidrot. Nezija ātri nojauta abu vēlēšanos aprunāties, neuzkrītoši aizvadīja visus prom un atstāja abus ceļotājus divatā.

-     Mamut, kur mēs bijām? - Eila apjautājās.

-     Es nezinu, Eila. Nekad agrāk neesmu tur bijis. Iespējams, tā bija kāda cita vieta un cits laiks. Varbūt tā nemaz nebija reāla vieta, - viņš domīgi piebilda.

-    Tai bija jābūt reālai, - viņa nepiekrita. - Tas viss izskatījās pavisam reāls, un dažas no tām lietām bija pazīstamas. Tajā tukšumā un tumsā es jau esmu bijusi kopā ar Krebu.

-    Es tev ticu, tu man stāstīji, ka tavs Krebs bija ļoti spēcīgs mogurs. Iespējams, pat vēl daudz varenāks, nekā tu domā, ja jau viņš spēja to vietu kontrolēt un tevi vadīt.

-     Jā, tāds viņš bija. Mamut, bet… - Eilai prātā ienāca kāda doma, tomēr viņa nebija pārliecināta, ka mācēs to izteikt. - Krebs to vietu kontrolēja, viņš man parādīja savas atmiņas un mūsu pirmsākumu, bet nedomāju, ka Krebs jebkad bija nokļuvis tajā vietā, kur bijām mēs ar tevi, Mamut. Nedomāju, ka viņš to spēja. Varbūt arī tieši tas mani pasargāja? Krebam piemita zināms spēks, un mogurs spēja to kontrolēt, bet tas bija citādi. Tā vieta, uz kurieni mēs devāmies šoreiz, bija pilnīgi jauna. Krebs nespēja apmeklēt jaunas vietas, viņš spēja atgriezties tikai tādās vietās, kurās jau bija pabijis iepriekš. Bet varbūt viņš saprata, ka es to varu? Interesanti - vai tas viņu padarīja tik skumju un bēdīgu?

Mamuts pamāja. - Varbūt, bet pats svarīgākais ir tas, ka tā vieta bija daudz bīstamāka, nekā biju iedomājies. Es centos to apgaismot apmetnes dēļ. Ja mēs būtu bijuši prom vēl ilgāk, mēs vispār nebūtu spējuši nekad atgriezties. Un mēs arī paši neatgriezāmies. Mums palī­dzēja… kāds, kuram piemita liels spēks… vēlme, lai mēs atgrieztos, tas pārvarēja visus šķēršļus. Kad šāds uzticams gribasspēks tiek virzīts, lai sasniegtu mērķi, tad vairs neeksistē nekādas robežas, izņemot varbūt pašu nāvi.

Nopietni satraukusies, Eila sarauca pieri, un viedais vīrs gribēja zināt, vai viņa saprata, kas bija atsaucis viņus atpakaļ, vai saprata, kāpēc viņas aizsardzībai bija nepieciešams šāds uzticams cilvēks. Ar laiku viņa to sapratīs, viņam tas nebija Eilai jāsaka. Viņai pašai bija tas jāatklāj.

- Es vairs nekad tajā vietā neatgriezīšos, - Mamuts turpināja. - Esmu pārāk vecs. Negribu, lai mans gars tajā tukšumā pazūd. Reiz, kādu dienu, kad būsi savas spējas attīstījusi, tu varbūt gribēsi tur atgriezties. Es tev to neieteiktu, bet, ja tomēr izdomā tur doties, tad parūpējies, lai tev būtu spēcīga aizsardzība. Parūpējies, lai kāds tevi sagaida atpakaļ - kāds, kuram ir spējas tevi atsaukt atpakaļ.

Kad Eila devās atpakaļ uz savu gultu, viņa meklēja Jondalaru, bet viņš bija atkāpies tajā brīdī, kad Raneks atnesa tēju, un tagad turējās malā. Kaut arī jaunais Zelandoni vīrietis ne mirkli nebija svārstījies doties pie Eilas tad, kad viņai draudēja briesmas, tagad viņš šo pārlie­cību bija atkal zaudējis. Viņa tikko bija devusi solījumu Mamutu cilts kaula rīku meistaram. Kādas viņam bija tiesības turēt sievieti savās rokās? Un izskatījās, ka visi pārējie zināja, kas darāms, atnesa viņai karstu tēju un kažokādas. Viņš to bija sajutis, jo tik ļoti viņu gribēja, ka, iespējams, kādā dīvainā veidā bija viņai palīdzējis, bet, sākot par to domāt, jaunais vīrietis vairs nebija par to tik drošs. Viņš pats sev iestāstīja, ka tajā brīdī viņa jau droši vien pati atgriezās šajā pasaulē. Tā bija vienīgi sagadīšanās. Gadījās tā, ka es patrāpījos blakus. Eila to nemaz neatcerēsies.