Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Tas bija pazudis. Mamuts bija piespiedis ļaunumu atkāpties, un jaunā sieviete sāka saprast, ka burvis bija izsaucis citus garus, lai palīdzētu vi­ņam cīnīties. Eila sajuta neskaidras dzīvnieku aprises, sargājošos garus - Mamutu un Alu Lauvu, iespējams, pat Alu Lāci - pašu Ursu. Pēc tam viņa bija atgriezusies, sēdēja uz paklājiņa un skatījās uz veco vīru, kas tagad atkal bija vienkāršs mamuts. Fiziski burvis bija noguris, bet ga­rīgi viņa spējas bija saasinājušās - norūdījušās gribasspēka sacensībās.

Šķita, ka arī Eila sākusi visu redzēt ar daudz skaidrāku skatienu, un viņa sajuta, ka sargājošie gari vēl joprojām atrodas turpat blakus. Ma­muta mācekle bija izgājusi labu sagatavošanās skolu, lai tagad saprastu, ka pareģa mērķis bija atbrīvoties no tiem ļaunajiem gariem un viņu ietekmes, kas varētu apdraudēt ceremoniju. Viņus varēja savā varā pār­ņemt ļaunums, kuru burvis bija izsaucis un aizdzinis.

Mamuts parādīja žestu, lai visi apklust. Apklusa gan monotonā skandēšana, gan bungu rībināšana. Bija pienācis laiks Eilai sākt klana "saknes rituālu", bet pareģis gribēja uzsvērt apmetnes ļaužu klātbūt­nes svarīgumu, un pienāca laiks viņiem atkal sākt dziedāt. Lai kurp arī "saknes rituāls" viņus aizvestu, dziedāšana atvestu viņus atpakaļ.

Gaidpilnajā vakara klusumā Eila sāka sist neparastu ritma kombi­nāciju uz tāda instrumenta, kādu viņi neviens agrāk nebija redzējuši. Izrādījās, ka instruments ir tieši tāds, pēc kā tas izskatījās: liela koka bļoda, izgatavota no viena gabala un apgriezta otrādi. Jaunā sieviete bija to pārveduši no ielejas, tā bija pārsteidzoša gan sava izmēra dēļ, gan ari tāpēc, ka tika lietota kā mūzikas instruments. Bļodas izgata­vošanai bija nepieciešami tik lieli koki, kas neauga atklātās, sausās un vējainās stepēs. Pat periodiski applūstošajā upes ielejā reti kur auga tik milzīgi koki, bet mazā ieleja, kur Eila bija dzīvojusi, bija pasargāta no skarbajiem vējiem, un tajā bija vairāk nekā pietiekami daudz ūdens, lai izaugtu daži vareni skujkoki. Vienā no tādiem milzeņiem bija iespēris zibens, un Eila no nelielas koka daļas bija izgatavojusi šo lielo bļodu.

Lai radītu skaņu, jaunā sieviete izmantoja gludu koka nūjiņu. Ja ar to uzsita pa dažādām vietām, varēja panākt atšķirīgu skaņu modulāciju, tas nebija sitamais mūzikas instruments - kā skanīgās galvaskausa vai lāpstiņu kaula bungas, tas bija domāts ritma sišanai. Lauvas apmetnes ļaudis kļuva ieintriģēti, bet šī nebija viņu pierastā mūzika, tāpēc viņi jutās samulsuši un neērti. Ritmiskās, Eilas radītās skaņas izklausījās pavisam svešas, bet, kā jau viņa bija cerējusi, tās radīja atbilstīgu atmo­sfēru - tādu, kāda valdīja klanā. Mamutu pārņēma atmiņas par to laiku, kuru viņš bija pavadījis klanā. Pēdējās ritmiskās skaņas neradīja nobei­guma sajūtu, bet izraisīja gaidas, ka jāseko vēl kaut kam; gaisā virmoja nogaidoša spriedze.

Apmetne nezināja, kas sagaidāms, bet, kad Eila nometa apmetni un piecēlās kājās, visi pārsteigumā noelsās pat tiem zīmējumiem, kas bija uzkrāsoti uz jaunās sievietes ķermeņa, tas bija apgleznots ar sarkaniem un melniem apļiem. Izņemot dažus sejas tetovējumus tiem, kas piede­rēja pie Mamuta pavarda, Mamutu cilts ļaudis bija pieraduši izdaiļot savu apģērbu, nevis seju. Pirmo reizi Mamutu cilts Lauvas apmetnes cilvēkiem radās apjauta par to pasauli, no kuras Eila ieradusies, par to kul­tūru, kas tik ļoti atšķīrās no viņiem zināmās un tāpēc nebija saprotama. Tas nebija tikai cits tunikas piegriezums, dominējošo krāsu toņu izvēle vai citāda pīķa priekšrocība, vai pat cita valoda. Tā bija pilnīgi cita domāšana, bet šoreiz viņi patiešām saprata, ka tā ir cilvēciska domāšana.

Ļaudis ar sajūsmu vēroja, kā Eila ar ūdeni piepilda koka bļodu, kuru bija iedevusi Mamutam paturēt. Tad jaunā zāļu sieva paņēma kādu sakaltušu sakni, ko apmetnes ļaudis līdz šim nebija manījuši, un sāka to košļāt. Sākumā neveicās viegli. Sakne bija veca un sakaltusi, un sa­košļātā sula bija jāiespļauj bļodā. Eila nedrīkstēja to norīt. Kad Mamuts jau kuro reizi pirms šī pasākuma bija šaubījies par to, vai sakne pēc tik ilga laika joprojām vēl varētu būt iedarbīga, viņa mācekle bija pa­skaidrojusi, ka tā, iespējams, kļuvusi vēl spēcīgāka.

Pēc šķietami ļoti ilga laika - arī pašai Eilai pirmajā reizē bija licies, ka pagājis ilgs laiks, - viņa iespļāva sakošļāto masu un atlikušo sulu ūdens bļodā. Pēc tam pamaisīja to ar pirkstu, līdz viss šķidrums pie­ņēma ūdeņaini baltu nokrāsu. Kad Eilai šķita, ka tas ir gatavs, viņa to atdeva Mamutam.