Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Sizdams pats savas bungas un grabinādams aproces klabekli, šama­nis noteica pareizo ritmu bundziniekiem un dziedātājiem un tad, pamā­jis savai māceklei, norādīja, ka ir gatavs. Eila nervozēja, viņas iepriekšējā pieredze ar saknes dzērienu saistījās ar nepatīkamām asociācijām, un prātā viņa vēlreiz, soli pa solim, izgāja cauri visam sagatavošanas pro­cesam, cenšoties precīzi atcerēties, ko Iza bija viņai mācījusi. Jaunā zāļu sieva bija izdarījusi visu, ko vien spēja iedomāties, lai šo ceremoniju padarītu līdzīgāku klana rituālam. Eila pamāja ar galvu, un Mamuts ar lūpām pieplaka bļodai un iedzēra pirmo malku. Izdzēris apmēram pusi no sagatavotā šķidruma daudzuma, viņš atlikušo pasniedza savai

skolniecei. Viņa izdzēra otru pusi.

*****

Pati dzēriena garša atsauca atmiņā kaut ko senu, atgādināja dziļa, ēnaina mūžameža bagātīgo mālzemi un dīvainus, milzīgus kokus un zaļu lapotni, kas filtrēja saules un dienas gaismu. Gandrīz vai uzreiz Eila sa­juta dzēriena iedarbību. Jaunajai sievietei uznāca nelabums un mulsinošs galvas reibonis. Tā kā mītne virpuļoja uz riņķi un uz riņķi vien, jaunās sievietes redze aizmiglojās un smadzenes šķita izplešamies un piepildām visu galvu. Pēkšņi mītne pazuda, un viņa atradās kādā citā tumšā vietā. Viņa jutās apmaldījusies un piedzīvoja panikas bridi. Tad Eilai radās sa­jūta, ka kāds sniedzas pēc viņas, un viņa saprata, ka Mamuts atrodas tajā pašā vietā. Jaunā sieviete jutās atvieglota, ka atradusi viņu, bet Mamuts neienāca viņas prātā, kā to bija darijis Krebs, viņš ari nevadīja ne viņu, ne sevi, kā to bija darījis Krebs. Pareģis vispār nespēja neko kontrolēt, viņš vienkārši tur atradās un gaidīja, kas notiks tālāk.

Tad kaut kur tālumā, it kā visi ļaudis atrastos mītnes iekšienē, bet Eila ārpusē, viņa izdzirdēja monotono dziedājumu un ritmisko bungu pavadījumu. Viņa koncentrējās uz skaņu. Tā deva stabilizējošu sajūtu, atskaites punktu un izjūtu, ka viņa nav viena. Arī Mamuta klātbūtnei bija mierinoša ietekme, kaut arī viņa vēlējās satikt spēcīgu, vadošu prātu, kāds iepriekšējā reizē bija viņai rādījis ceļu.

Tumsa lēnām pārvērtās pelēcīgā krēslā, kas kļuva skaidra un zaigo­joša. Jaunā sieviete sajuta kustību, it kā viņa kopā ar Mamutu atkal lidotu virs zemes ārēm, bet nevarēja atšķirt nekādas pazīstamas ainavas iezīmes, bija tikai sajūta, ka viņi dodas cauri lāsmojošam mākonim. Pa­kāpeniski viņas ātrums samazinājās, dūmakainais mākonis apvienojās ar trauslām, trīsuļojošām varavīksnes krāsām. Eila slīdēja pa garu, caur­spīdīgu tuneli, kura sienas izskatījās pēc burbuļa iekšpuses, viņa pārvie­tojās arvien ātrāk un ātrāk, dodamās taisni uz žilbinoši baltas gaismas pusi, kas izskatījās pēc saules, bet bija ledusauksta. Viņa kliedza, bet nespēja pakliegt, tad iedrāzās tieši gaismā un izgāja tai cauri.

Pēc tam viņa nonāca dziļā, aukstā, melnā tukšumā, kurā radās biedē­joši pazīstama sajūta. Viņa jau šeit bija bijusi arī agrāk, bet toreiz Krebs bija viņu atradis un izvedis ārā. Jaunā sieviete tikai neskaidri sajuta, ka Mamuts vēl aizvien atrodas viņai blakus, bet zināja, ka vecais vīrs nespēj viņai palīdzēt. Ļaužu monotonais dziedājums vairāk līdzinājās neskaidrai atbalsij. Eila bija pārliecināta: ja tas apklustu, viņa nemū­žam neatrastu ceļu atpakaļ, bet tajā pašā laikā jaunā sieviete nebija pārliecināta, vai vēlas atgriezties. Šajā vietā nebija nekādu sajūtu un pārdzīvojumu, tikai tukšums, kas lika viņai saprast savu apjukumu, sāpīgo mīlestību un izmisīgo nelaimi. Melnais tukšums bija biedējošs, bet tas nemaz nebija sliktāks par to vientulību, kuru Eila izjuta sevī.

Viņa atkal sajuta kustību, un tumsa izklīda. Jaunā sieviete vēlreiz bija nonākusi dūmakainā mākonī, bet šoreiz tas bija citāds - biezāks un smagāks. Mākonis atvērās, un viņa savā priekšā ieraudzīja kādu ainu, bet tā viņai neko neizteica. Tā nebija tā ierastā un dabiskā vide, kuru viņa pazina. Tā bija pilna ar nepazīstamiem siluetiem un formām - gludenām, vienmērīgām, cietām, līdzenām virsmām un taisnām līnijām un milzīgu daudzumu spilgtas, uzkrītošas un nedabiskas krāsas. Daži silueti pārvietojās diezgan ātri, vai varbūt viņai tikai tā likās. To Eila nezināja, bet viņai šī vieta nepatika, viņa cīnījās, lai tiktu no tās prom.