Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila gaidīja un vēroja, kā muskuļotais, izskatīgais vīrietis viņai tu­vojas, un pavisam negaidīti viņa atcerējās savu sirsnīgo atsaucību uz vīrieša vajadzību toreiz stepē. Vienā mirklī viņa sajuta lielu iekāri pēc šī vīrieša. Tā bija viņas ķermeņa reakcija, ko sieviete pati nespēja kon­trolēt, bet, Jondalaram tuvojoties, viņa pamanīja, kā piesarkst jaunā vīrieša seja un izteiksmīgi zilajās acīs parādās īpašais skatiens. Kaut arī viņai nebija nodoma skatīties tieši uz to vietu, viņa pamanīja, kā ir izspīlējies vīrieša dzimumloceklis, un juta, kā pati nosarkst.

-     Piedod, Eila! Negribu tevi traucēt, bet man vajadzēja tev parādīt jauno pavadu, ko uztaisīju Skrējējam. Varbūt arī tu gribēsi tādu pašu Vīnijai? - Jondalars apjautājās, cenzdamies runāt normālā balsī un vē­lēdamies, kaut spētu kontrolēt savu ķermeni.

-    Tu mani nemaz netraucē, - Eila atbildēja, kaut gan tā nebija pa­tiesība. Viņa paskatījās uz jauno pavadu, kas bija izgatavota no ādas strēmelēm, sapīta un apdarināta ar cilpiņām.

Jau pašā pavasara sākumā Vīnijai bija pienācis pārošanās laiks. Drīz pēc tam, kad Eila bija pamanījusi Vīnijas stāvokli, viņa izdzirdēja, kā kaut kur tālumā, stepē, iezviedzas ērzelis. Kaut arī jau agrāk jaunā sieviete bija atradusi ķēvi pēc tam, kad tā bija devusies līdzi ērzelim un savvaļas baram, viņa nespēja samierināties ar domu, ka Vīnija atkal būs jāatdod ērzelim. Šoreiz viņa var ari savu draudzeni vairs neatgūt. Lai novaldītu Vīniju, Eila bija lietojusi grožiem līdzīgu izgudrojumu un striķi ap ķēves kaklu, jo jaunais stepes ērzelis bija izrādījis lielu interesi un sajūsmu. Ja viņa pati nevarēja būt kopā ar zirgiem, tad turēja grožus piebūvē. Kopš tā laika jaunā sieviete šad un tad bija sākusi izmantot grožus, kaut arī viņai patika dot Vīnijai brīvību, lai ķēve nāk un iet, kad pašai gribas.

-     Kā tas darbojas? - Eila jautāja.

Jondalars to nodemonstrēja, uzlikdams Vīnijai lieko grožu pāri, ko bija ķēvei pagatavojis. Šķietami bezkaislīgā balsī jaunā sieviete uzdeva vairākus jautājumus, bet viņai bija grūti sakoncentrēt uzmanību. Stāvot blakus, viņu drīzāk piesaistīja no Jondalara plūstošais siltums un gan­drīz nemanāmā, bet patīkamā vīrišķīgā smarža. Viņa nespēja novērst acis no jaunā vīrieša rokām, muskuļu spēles uz krūtīm un piebriedušā dzimumlocekļa. Viņa cerēja, ka jautājumi novedīs pie ilgākas sarunas, bet, tiklīdz Jondalars bija beidzis skaidrošanu, tā pēkšņi viņš pagriezās un devās prom. Eila noskatījās, kā viņš paķer kreklu, uzkāpj Skrējējam mugurā un, vadīdams ērzeli ar paša izdomāto pavadu, uzjāj augšā pa nogāzi. Vienu brīdi Eila apsvēra iespēju sekot viņam Vīnijas mugurā, bet tad pārdomāja. Ja jau viņš tik ļoti rāvās no viņas projām, tas nozīmēja, ka Jondalars nevēlas uzturēties viņas tuvumā.

Jaunā sieviete nolūkojās viņam pakaļ, līdz jātnieks izzuda viņas ska­tienam. Vilks, kas dedzīgi vaukšķēja, beidzot atgrieza Eilas uzmanību reālajā pasaulē. Aptinusi lingu ap galvu un pārbaudījusi oļus maisiņā, viņa pacēla kucēnu un uzlika to uz Vīnijas skausta. Tad uzkāpa arī pati un devās prom pa nogāzi pretēji Jondalara izvēlētajam virzienam. Jaunā medniece bija nolēmusi doties medībās kopā ar Vilku, un tagad viņa to varētu darīt. Vilks jau pats bija sācis trenkāt un medīt peles un citus mazus zvēriņus, un viņa bija atklājusi, ka kucēnam ļoti labi padodas iztramdīt medījumu tieši pa lingas sviedienam. Kaut ari sākumā tas notika nejauši, Vilks ātri mācījās un tagad gandrīz jau bija iemanījies izdzīt medījumu pēc Eilas komandas.

Vienā ziņā Eilai bija taisnība. Jondalars aizjāja tādā steigā ne jau tāpēc, ka tieši tagad negribēja atrasties viņai blakus, bet tikai tāpēc, ka gribēja atrasties viņai blakus visu laiku. Jaunajam vīrietim vajadzēja atbrīvoties no paša reakcijas uz Eilas klātbūtni. Tagad viņa bija devusi Solījumu Ranekam, un viņš uz šo sievieti bija zaudējis jebkādas tiesī­bas, kuras viņam būtu varējušas būt. Vēlāk viņš bija sācis jāt prom, kad bija gribējis izvairīties no grūtās situācijas vai ari no pretrunīgo emociju spriedzes, vai vienkārši savā dabā padomāt. Viņš bija sācis saprast, kāpēc tad, kad Eilu kaut kas bija satraucis, viņa tik bieži bija devusies izjādēs ar Vīniju. Traukšanās pa klajo, zālaino stepi, sēžot zirgam mugurā un izjūtot vēju sejā, izraisīja gan uzmundrinošas, gan nomierinošas izjūtas.

Tiklīdz Jondalars bija nokļuvis stepē, viņš deva Skrējējam zīmi laisties auļos un pieplaka ciešāk pie zirga, pie ērzeļa izstieptā un spēcīgā kakla. Izrādījās, ka pieradināt ērzeli pie jātnieka bija pārsteidzoši viegli - gan Eila, gan Jondalars daudzos veidos ari agrāk jau bija viņu mācī­juši. Daudz grūtāk bija izdomāt, kā Skrējējam likt iet uz turieni, kur to vēlas jātnieks.