Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila zināja, ka Ragija parasti ir spēļu iniciatore. Dažkārt bērni tēloja vīra un sievas lomas, citkārt "vadoņus" - brāli un māsu, kas vadīja viņu pašu apmetni. Eila vēroja mazo, blondo meitenīti un tumšma­taino puisīti, pēkšņi ļoti skaidri saskatīdama viņa klana vaibstus. Viņa nodomāja, ka Ragija viņu uzskata par brāli, bet Eilu māca šaubas, vai šie abi bērni jebkad kļūs par apmetnes vadoņiem.

Ragija atdeva lelli Ridaga aizgādībā un pati piecēlās kājās, lai dotos izpildīt kādu iedomātu pienākumu. Puika vēroja viņu aizejam, tad nolika lelli, paskatījās uz Eilu un pasmaidīja. Zēnam vairs nebija intereses par iedomāto bērnu pēc tam, kad Ragija pēc īsa brīža neatgriezās. Viņam labāk patika īsti bērni, tomēr zēnam nebija iebildumu piespēlēt Ragijai, kad viņa bija klāt. Pēc kāda brīža arī Ridags piecēlās kājās uz aizgāja. Ragija bija aizmirsusi spēli un lelli, un puika devās viņu meklēt vai atrast sev kādu citu nodarbošanos.

Eila atgriezās pie domām, ko ņemt līdzi uz Vasaras sapulci. Viņa atcerējās, ka pagājušajā gadā bija vairākas reizes pārskatījusi savas mantas, pieņemdama lēmumu - ko iesaiņot un ko atstāt. Šoreiz viņa kravāja mantas ceļojumam un ņems līdzi tikai to, ko spēj panest. Talija jau bija ar Eilu runājusi par zirgu un velkamās platformas izmantošanu, lai varētu aizgādāt visas sarūpētās dāvanas; tas palielinātu gan pašas Eilas, gan visas Lauvas apmetnes stāvokli. Paņēmusi zvērādu, ko viņa bija nokrāsojusi sarkanā krāsā, jaunā sieviete to izpurināja, cenzdamās izdomāt, vai tā viņai būs vajadzīga. Viņa nebija spējusi izdomāt, ko lai izgatavo no īstas zvērādas. Viņa nezināja, kā to varētu tagad izmantot, bet sarkanā krāsa bija klana svētā krāsa un turklāt viņai tā patika. Salo­cījusi sarkano zvērādu, viņa to nolika pie pārējām mantām, ko gribēja ņemt līdzi; vēl bez būtiski svarīgākajām tur atradās izgrebtais zirgs, ko viņa tik ļoti mīlēja un ko Raneks bija uzdāvinājis viņai pieņemšanas ceremonijā; arī jaunā muta; Vimeza dāvinātais skaistais pīķa uzgalis; nedaudz rotaslietu - krelles un kaklarotas; Dīgijas dāvātais tērps; baltā tunika, ko viņa pati bija uzšuvusi, un Durka zīdaiņa autiņš.

Pārskatot vēl dažas lietas, jaunās sievietes domas aizklīda tālu prom, un viņa atklāja, ka pievērsusi domas Ridagam. Vai šim puisim, tāpat kā Durkam, jel kādreiz būs sieva? Eila nedomāja, ka gan jau Vasaras sapulcē būs kāda viņam līdzīga meitene. Jaunā zāļu sieva pat nebija pārliecināta, vai puika vispār piedzīvos pieauguša vīrieša gadus. Tas lika viņai būt pateicīgai par to, ka pašas dēls bija stiprs un veselīgs un ka viņam būs sieva. Apmēram ap šo laiku Brouda klans gatavojas doties uz klanu Sapulci, ja jau nav aizgājis. Un pēc klanu Sapulces Ura dosies uz Bruņa klana alu, lai vēlāk kļūtu par Durka sievu, un, iespējams, jaunā meitene tagad bija pārbijusies no domas, ka jāatstāj savs klans. Nabaga Ura, viņai būs grūti atstāt pazīstamos ļaudis un doties dzīvot uz svešu vietu, pie svešiem ļaudīm. Pēkšņi Eilai ienāca prātā kāda doma, kas nebija parādījusies agrāk. Vai Urai Durks patiks? Vai Durkam pa­tiks meitene? Jaunā sieviete tā cerēja, jo maz ticams, ka viņiem abiem varētu būt kāda cita iespēja.

Domājot par dēlu, Eila pasniedzās pēc maisiņa, kuru bija atvedusi no ielejas; atvērusi to, viņa izbēra tā saturu. Sievietei ieraugot kaula figūriņu, viņas sirds sāka sisties ātrāk. Viņa to pacēla rokās. Tā bija vi­ņas figūriņa, bet ne līdzīga tai, ko viņa bija nesen redzējusi, un tagad Eila saprata, cik šī figūriņa ir īpaša. Pārsvarā visām mutām, izņemot Raneka darināto sievietes-putna figūru, bija apaļīgas, mātišķas formas un galvas vietā parasti atradās noapaļots izaugums, kurš dažkārt bija izdaiļots. Tās visas bija domātas kā Mātes simboli, bet šī bija slaidas sievietes figūra, kuras mati bija sapīti daudzās mazās bizītēs - tieši tā, kā viņa pati mēdza sapīt savus matus. Pārsteidzošākais bija tas, ka šai mutai bija rūpīgi izgrebta seja ar smalku degunu un zodu un varēja iztēloties arī acis.

Eilai turot figūriņu rokās un atgriežoties atmiņu pasaulē, viņas acu priekšā tā izplūda. Pat pašai neapzinoties, pār jaunās sievietes vaigiem sāka tecēt asaras. Šo figūriņu bija izgriezis Jondalars toreiz, kad viņi dzīvoja ielejā. Izgatavojis to, viņš bija sacījis, ka tādējādi gribot iegūt viņas dvēseli, lai viņi nekad nešķirtos. Tieši tāpēc viņš bija to izgatavojis tik līdzīgu viņai, kaut ari neviens meistars nedrīkstēja izgrebt mutas figūriņas, kas līdzinātos kādam dzīvam cilvēkam, jo visi baidījās, ka tā var tikt sagūstīta viņu dvēsele. Jondalars teica, ka gribot, lai viņa šo figūriņu paturētu, lai neviens to nevarētu Jaunos nolūkos izmantot pret viņu. Eila saprata, ka tā bija viņas pirmā muta. Jaunais Zelandoni vīrietis bija to viņai uzdāvinājis pēc Pirmās baudas rituāla, kad bija viņu padarījis par īstu sievieti.