Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila nekad neaizmirsīs to vasaru ielejā, kad viņi bija tikai divi vien. Bet tagad Jondalars grasījās aiziet bez viņas. Piespiedusi kaula figūriņu pie krūtīm, jaunā sieviete vēlējās, kaut varētu iet viņam līdzi. Jūtot viņai līdzi, Vilks aiz līdzjūtības smilkstēja, pa collai virzīdamies tuvāk, jo zināja, ka viņam pavēlēts palikt tur, kur viņš ir. Pasniegusies pēc siltās radībiņas, Eila iespieda galvu Vilka mīkstajā kažokā, bet dzīvnieks centās nolaizīt viņas sāļās asaras.

Viņa dzirdēja kādu nākam pa koridoru un ātri piecēlās sēdus, noslau­cīja seju un centās savaldīties. Kad Barzeks un Druvezs pagāja garām, iegrimuši sarunā, viņa pagriezās, it kā kaut ko aiz sevis meklētu. Tad, ielikusi figūriņu atpakaļ maisiņā, jaunā sieviete to uzmanīgi novietoja virs pašas krāsotās spilgti sarkanās zvērādas, lai ari figūriņu ņemtu sev līdzi. Viņa nekad mūžā neatstās savu pirmo mutu.

Vēlāk, tajā pašā vakarā, kad Lauvas apmetnes iemītnieki gatavojās maltītei, Vilks pēkšņi draudīgi ierūcās un skrēja uz galvenās ieejas pusi. Arī Eila pielēca kājās un aizsteidzās dzīvniekam pakaļ, nesaprazdama, kas būtu varējis notikt. Viņai sekoja arī vairāki citi ļaudis. Pavērusi durvju priekškaru, jaunā sieviete bija pārsteigta, ieraugot svešinieku - ļoti nobijušos svešinieku, kas kāpās atpakaļ no gandrīz jau pieaugušā vilka, kurš bija gatavs tam uzbrukt.

- Vilk! Atpakaļ! - Eila nokomandēja. Vilka kucēns negribīgi paklau­sīja, bet joprojām, zobus atiezis un dziļi rīklē izdodams rūcošas skaņas, raudzījās pretim svešiniekam.

-     Ludeg! - Taluts iesaucās, pasperdams soli uz priekšu, un, plati smaidīdams, apskāva vīru lielā lāča apskāvienā. - Nāc iekšā! Nāc tik iekšā! Laukā ir auksts.

-     Es… ē… nezinu, - vīrs atbildēja, skatīdamies uz jauno vilku. - Vai jums tur iekšā ir vēl kāds šim līdzīgs?

-     Nē, citu tādu nav, - Eila atbildēja. - Vilks tev nedarīs pāri. Es to nepieļaušu.

Ludegs paskatījās uz Talutu, jo nezināja, vai var svešajai sievietei ticēt. - Kāpēc jūsu mājoklī dzīvo vilks?

-    Tas ir garš stāsts, bet to labāk klausīties pie siltas uguns. Nāc iekšā, Ludeg! Jaunais vilks tev nedarīs pāri. Es apsolu, - Taluts mierināja viesi, daudznozīmīgi paskatījies uz Eilu, kamēr pats pa velvēto priekšnamu vedināja ciemiņu iekšā.

Eila ļoti labi saprata, ko šis skatiens nozīmē: lai Vilks labāk turas pa gabalu no svešinieka. Viņa sekoja vīriem iekšā, dodot Vilkam komandu palikt aiz muguras, bet nezināja, kā pārtraukt zvēra rūkšanu. Šī bija jauna situācija. Eila zināja, ka vilki, kaut arī pieķērušies savam baram un ir tam uzticīgi, dažkārt uzbrūk svešiniekiem, kas ienāk viņu teritorijā, un pat tos nogalina. Vilka uzvedību varēja pilnibā izprast, bet ne jau tādēļ tā bija pieņemama. Zvēram jāsāk pierast pie svešiniekiem, vai nu viņam tas patīk, vai ne.

Nezija sirsnīgi sasveicinājās ar sava brālēna dēlu, paņēma viņa silto jaku un mugursomu un lika Danugam to visu aiznest uz Mamuta pa­varda tukšo gultu, tad piepildīja ciemiņa šķīvi un atrada, kur viņam piesēst. Ludegs visu laiku piesardzīgi skatījās uz vilku, viņu bija pār­ņēmušas nervozas bailes, un ikreiz, kad Vilks sajuta sev pievērstu sve­šinieka skatienu, draudīgais rūciens kļuva vēl skaļāks. Kad Eila viņu apklusināja, jaunais vilks pieglauda ausis un pieplaka pie zemes, bet nākamajā brīdī atkal rūca uz svešinieku. Jaunā sieviete jau sāka ap­svērt, vai neapmest striķi vilkam ap kaklu, bet nedomāja, ka tas kaut ko atrisinātu. Tas tikai padarītu nikno dzīvnieku vēl agresīvāku un vēl vairāk satrauktu svešo vīrieti.

Ridags bija turējies maliņā, kautrēdamies no svešinieka, kaut ari viņu pazina, bet puika ātri vien aptvēra radušos problēmu. Zēns saprata, ka svešinieka saspringtā piesardzība vēl vairāk problēmu saasina. Varbūt, ja Ludegs redzētu, ka Vilks ir draudzīgs, tad nedaudz atslābinātos? Vairums apmetnes ļaužu bija sanākuši ēdiena gatavošanas pavarda te­ritorijā, un, kad Ridags dzirdēja, ka Hartals ir pamodies, viņam ienāca prātā kāda doma. Puika devās uz Ziemeļbrieža pavardu un nomieri­nāja bērnu, tad, paņēmis to aiz rokas, aizveda uz ēdiena gatavošanas pavardu, nevis pie mazuļa mātes. Tā vietā Ridags pieveda mazuli pie Eilas un Vilka.

Hartals pēdējā laikā bija sirsnīgi pieķēries draiskajam kucēnam un, tiklīdz ieraudzīja pūkaino, pelēko radījumu, tā līksmi iespurdzās. Ar lielu sajūsmu Hartals pieskrēja pie Vilka, bet mazuļa soļi nebija stabili. Paklu­pis viņš uzkrita dzīvniekam virsū. Vilks iekaucās, bet dzīvnieka vienīgā reakcija bija nolaizīt mazulim seju, kas lika Hartalam iesmieties. Viņš pagrūda malā silto, slapjo zvēra mēli, ielikdams savas mazās, apaļās roķeles garajā vilka mutē, kas bija pilna ar asiem zobiem, pēc tam, ar abām rokām ieķēries dzīvnieka kažokā, mēģināja to pievilkt sev tuvāk klāt.