Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ridags gan nešķita nervozs, jo jau agrāk bija jājis zirgam mugurā. Viņš bija sajūsmināts, kad slaidais Zelandoni vīrs pacēla viņu un nosē­dināja Skrējējam mugurā. Puika vēl nekad nebija jājis ar ērzeli. Ridags uzsmaidīja Latijai, kas viņu vēroja ar bailēm par brālīša drošību un ar prieku par viņa jauno pieredzi, kā arī izjuta nelielu skaudību. Latija, cik bieži vien varēja, pa gabalu bija vērojusi, kā Jondalars trenē zirgu, jo meitenei bija grūti pārliecināt kādu citu sievieti, lai nāk viņai līdzi vienkārši pastāvēt un paskatīties - būt pieaugušai bija arī savi trūkumi. Viņa pie sevis bija nodomājusi, ka jauna zirga mācīšana nav nekas pārdabiski maģisks. Tam, protams, bija vajadzīga pacietība un zirgs, ko trenēt.

Apmetne tika pēdējoreiz pārbaudīta, un visi ļaudis uzsāka ceļu augšup pa nogāzi. Pusceļā līdz nogāzes virsotnei Eila apstājās. Arī Vilks apstājās, gaidoši viņu vērodams. Jaunā sieviete noraudzījās uz velēnu mitekli, kur bija atradusi savas mājas un tikusi pieņemta. Viņai jau tagad pietrūka mājas omulības un drošības, bet tās nekur nezudīs, kad viņi atgriezīsies, šī māja atkal dos ļaudīm patvērumu garās, aukstās ziemas laikā. Vējš pavēra priekškaru aiz mamutu ilkņu velvētās ieejas, un virs arkas Eila varēja redzēt alu lauvas galvaskausu. Lauvas apmetne bez ļaužu klātbūtnes izskatījās vientuļa un pamesta. Eila no Mamutu cilts nodrebinājās no pēkšņa, neomulīga satraukuma.

30

Lauvas apmetnes karavānai ceļojot pa plašajiem zālāju līdzenumiem, bagātīgā augu valsts, kas aukstajā stepē bija atdzīvojusies, parādīja vēl vienu atjaunotā cikla seju. Pēdējie zili violetie un dzeltenie punduririsu ziedi jau sāka vīst, bet vēl joprojām bija krāšņi, toties robaino lapu peonijas bija pašā plaukumā. Tumši sarkano ziedu bagātīgais paklājs, kas starp diviem kalniem bija noklājis visu ieleju, ceļotājos izraisīja sajūsmas pilnu apbrīnu. Tomēr stepē dominēja vārpatu, nobriedušu auzeņu un kaviļu veģetācija, kas to pārvērta maigi līganā, sudrabotā klājienā ar vietumis zilu salviju akcentu. Vēlāk, kad jaunā zāle nobriedīs un kaviļas būs nometušas savus pušķus, bagātīgais līdzenums nomainīs sudraboto krāsu pret zeltaino.

Jaunais vilks priecājās par to, ka atklāja neskaitāmas mazu zvēriņu sugas, kas apdzīvoja un rosījās pa milzīgajām stepes ārēm. Kucēns skraidīja pakaļ seskiem un sermuļiem, kas savu balto ziemas kažoku bija nomainījuši pret vasaras brūno, un atkāpās, kad bezbailīgie plēsēji aizstāvēja savu teritoriju. Kad peles, strupastes un samtainā kažoka īpašnieki - kurmji, kas bija pieraduši izvairīties no lapsām, - iebēga alās, kuras bija izraktas zemē, Vilks vajāja stepes kāmjus un ausainos, durstīgos ežus. Eila uzjautrinājās par pārsteigtā kucēna izbrīnu, kad stepes žurka ar garu, treknu asti, īsām trīspirkstu kājām, uz garajām pakaļkājām palēkdamās, aizlēkšoja prom un pazuda alā, kur bija miti­nājusies ziemas guļā. Zaķi, lielie kāmji un milzīgās stepes žurkas bija pietiekams un sātīgs medījums, kad tos nodīrāja un uzdūra uz iesma pie vakara ugunskura. Eilas linga notrieca pie zemes pāris medījumu, kurus Vilks bija izbaidījis.

Stepes grauzēji, kas uzraka zemi, darīja vērtīgu darbu, tie uzirdināja un apmeta augsni otrādi, bet ar savu milzīgo rušināšanos izmainīja augsnes raksturu. Kad Lauvas apmetnes karavāna ceļoja pa līdzenumu, visapkārt esošās plankumaino susliku alas bija sarakņātas tik milzīgos daudzumos, ka dažviet ļaudīm nācās apiet simtiem divas līdz trīs pēdas augstu zālainu pauguru, un katrā no tiem mitinājās stepes grauzēju saime.

Susliki skaitījās melno kliju lielākais gardums; kaut ari garspārnainie vanagi barojās ari ar citiem grauzējiem, tie nesmādēja ne sprāgoņus, ne kukaiņus. Graciozie putni, planējot augstu gaisā, parasti ieraudzīja neuzmanīgos suslikus, bet klija varēja arī lidināties kā vietējais lauka piekūns vai arī lidot ļoti zemu un negaidīti pārsteigt savu medījumu. Vēl bez vanagiem un piekūniem bija arī meža ērgļi, kam arī garšoja ma­zie, ražīgie grauzēji. Reiz Eila pamanīja, ka Vilks ir ieņēmis uzbrūkošu pozu, tas lika viņai ieskatīties uzmanīgāk. Viņa ieraudzīja lielu, tumši brūnu plēsējputnu, kas bija nolaidies blakus savai ligzdai pie zemes un mazuļiem atnesis susliku. Jaunā sieviete ar interesi noraudzījās šajā skatā, bet ne viņa, ne vilks putnus netraucēja.

Daudzi citi putni pārtika no plašās stepes piedāvātajām bagātībām. Visur varēja redzēt cīruļus un čipstes, meža rubeņus, irbes, laukirbes, smilšu čipstes un lielās sīgas, kā arī skaistās, graciozās dzērves - zilgani pelēkas ar melnu galvu un baltu spalvu cekulu. Tās pavasarī ieradās ligzdot, pieēda pilnu guzu ar kukaiņiem, ķirzakām un čūskām; rudenī, skaļi pie debesīm klaigādamas, tās devās prom tik raksturīgajos V veida kāšos.