Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-Jā, mēs redzējām zīmes, - Taluts atbildēja. - Mums līdzi ir Mamuta pavarda meita, prasmīga dziedniece. Ludegs, ziņnesis, kas gāja šeit garām pirms vairākām dienām, izstāstīja mums par jūsu problēmām. Mēs gatavojāmies doties uz mūsu cilts Vasaras sapulci, bet pirms tam Eila, mūsu dziedniece, gribēja ierasties šeit un piedāvāt savu palīdzību. Viens no mūsu apmetnes ir rada vienam jūsu apmetnes iemītniekam, mēs neesam svešinieki. Tāpēc ieradāmies.

Vīrietis paskatījās uz blakus stāvošo sievieti. Bija skaidri redzams, ka sieviete sēroja un ar lielām pūlēm spēja sevi apvaldīt.

-     Ir jau par vēlu, - sieviete atzina. - Viņi ir miruši. - Viņas balss pārgāja raudās, un sieviete sāka izmisumā vaimanāt. - Viņi ir miruši. Mani bērni, mani mazuļi, mana dzīvība, viņi ir miruši! - Divi cilvēki nostājās blakus sievietei, katrs savā pusē, un aizvadīja viņu projām.

-     Mana māsa ir pārdzīvojusi lielas bēdas, - vīrietis sacīja. - Viņa zaudēja gan dēlu, gan meitu. Meitene jau gandrīz bija kļuvusi par sie­vieti, zēns bija dažus gadus jaunāks. Mēs visi sērojam.

Taluts līdzjūtīgi pašūpoja galvu. - Tās patiešām ir lielas bēdas. Pie­ņemiet mūsu līdzjūtību un visu iespējamo mierinājumu. Ja jūsu tradī­cijas to pieļauj, tad mēs labprāt paliktu un jūsu asarām pievienotu arī savējās, lai bērni ātrāk atgrieztos pie Mātes krūts.

-     Mēs novērtējam jūsu laipnību un vienmēr to atcerēsimies, bet mūsu vidū vēl arvien ir slimi cilvēki. Jūsu palikšana var izrādīties jums pašiem bīstama. Arī šī ierašanās var izvērsties jums draudīga.

-    Talut, palūdz viņam, vai nevaru apskatīt tos, kas vēl ir slimi? Varbūt es varēšu viņiem palīdzēt, - Eila klusām sacīja.

-Jā, Talut. Pajautā, vai Eila nevar apskatīt slimniekus, - Mamuts pie­balsoja. - Manuprāt, viņa varēs pateikt, vai mums ir droši šeit palikt.

Vīrs ar sarkano seju nopētīja veco šamani, kas sēdēja zirga mugurā. Pirmoreiz ieraudzījis zirgus, viņš bija pārsteigts, bet negribēja izskatī­ties pārāk ieinteresēts, turklāt bija tik bēdu pārņemts, ka bija nolēmis uz brīdi atlikt savu ziņkārību, kamēr pildīja apmetnes runas vīra un māsas aizbildņa pienākumus. Bet, Mamutam ierunājoties, dīvainais vecā vīra paskats zirga mugurā pēkšņi uzjundīja viņa interesi ar jaunu spēku.

-     Kā gan vīrs var sēdēt zirgam mugurā? - viņš beidzot vairs ne­spēja valdīties. - Kā tas zirgs var tik mierīgi stāvēt? Un tur tālāk ir vēl viens?

-     Tas ir garš stāsts, - Taluts atbildēja. - Šis vīrs ir mūsu mamuts, un zirgi paklausa mūsu dziedniecei. Kad būs laiks, mēs labprāt jums par to pastāstīsim, bet vispirms Eila vēlētos apraudzīt jūsu slimniekus. Viņa varbūt varēs tiem palīdzēt. Viņa varēs arī mūs brīdināt, ja ļaunie gari vēl joprojām pie jums uzturas, un pastāstīs, vai spēs tos apvaldīt un padarīt nekaitīgus, vai mums ir droši šeit palikt.

-    Ja jau tu saki, ka viņa ir prasmīga, tad man jātic. Ja jau viņa spēj valdīt pār zirga garu, tad jūsu dziedniecei droši vien piemīt varens maģijas spēks. Ļauj man vispirms aprunāties ar pārējiem ļaudīm, kas atrodas iekšā.

-     Mums līdzi ir vēl viens dzīvnieks, par ko jums būtu jāzina, - to pateicis, Taluts pagriezās pret jauno zāļu sievu. - Eila, pasauc viņu!

Jaunā dziedniece uzsvilpa, un, pirms vēl Ridags to atlaida, Vilks jau bija ņipri izlauzies brīvībā. Sungaji vīrs un citi apkārt stāvošie izbijās, kad jaunais vilks pie tiem pieskrēja klāt, bet vēl pārsteigtāki bija tad, kad Vilks apstājās pie Eilas kājām un nogaidoši paskatījās jaunajā sie­vietē. Pēc komandas kucēns nometās uz vēdera, bet zvēra možā uzma­nība, kas bija pievērsta svešiniekiem, padarīja viņus tramīgus.

Talija bija cītīgi vērojusi Sungaji apmetnes ļaužu reakciju un ātri vien saprata, kādu spēcīgu iespaidu paklausīgie zvēri bija uz tiem atstājuši. Viņi bija palielinājuši visas savas cilts un Lauvas apmetnes cieņu. Ma­muts, kas vienkārši sēdēja zirgam mugurā, bija iemantojis prestižu. Sungaji ļaudis viņu vēroja ar piesardzīgiem skatieniem, vecā burvja vār­diem bija liels svars, bet attieksme pret Eilu bija vēl skaidrāk saprotama. Ļaudis viņā vērās ar lielu sajūsmu, ar tādu kā nedrošu godbijību.

Lauvas apmetnes sieviešu līnijas vadone saprata, ka pati jau ir pie zir­giem pieradusi, bet atcerējās savas bažas, kad bija pirmoreiz ieraudzījusi Eilu ar zirgiem, un viņai nebija grūti iedomāties sevi viņu vietā. Talija bija bijusi arī klāt tajā brīdī, kad jaunā sieviete bija pārnesusi mājās mazo vilka kucēnu, un vērojusi, kā tas izaug, bet, skatoties uz Vilku svešinieka acīm, sieviete saprata, ka šo zvēru nevarētu uztvert kā rota­ļīgu, mazu kucēnu. Varbūt viņš vēl bija jauns, bet, spriežot pēc visām pazīmēm, tas bija gandrīz pieaudzis vilks, un zirgs bija nobriedusi ķēve. Ja Eila spēja pakļaut savai gribai tramīgos zirgus un neatkarīgos vilkus, tad ko gan viņa nespētu savai gribai pakļaut? īpaši jau tādā gadījumā, ja viņa tiek stādīta priekšā kā Mamuta pavarda meita un dziedniece.