Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad abas jaunās sievietes atgriezās apmetnē, vairums ļaužu jau sē­dēja ap lielu ugunskuru un ieturēja maltīti. Eila un Latija pašas apkal- pojās un apsēdās.

-     Mēs redzējām antilopes - saigas, - Latija palielījās. - Pat viņu mazuļus.

-     Man šķiet, ka atradāt arī zemenes, - Nezija strupi piebilda, skatī­damās uz savas meitas sarkani izraibinātajām rokām. Latija nosarka, atcerēdamās, ka bija gribējusi tās visas apēst viena pati.

-    Tur nebija tik daudz, lai salasītu visiem, - Eila piebilda.

-     Tam droši vien nav nozīmes. Es pazīstu Latiju un to, kas ar viņu notiek, kad ierauga zemenes. Viņa varētu noēst kaut vai veselu lauku, ne ar vienu nepadalīdamās, ja vien tāda iespēja pavērtos.

Eila pamanīja Latijas apmulsumu un mainīja sarunas tematu. - Es salasīju arī māllēpes, lai ārstētu klepu saslimušajiem un sarkanziedainu augu - nezinu, kā to sauc, bet tā sakne ļoti labi ārstē dziļu klepu un ļauj plaušām atkrēpoties, - jaunā zāļu sieva papildināja.

-     Nezināju, ka tieši tāpēc tu lasīji tos ziedus, - Latija atzinās. - Kā tu zini, ka Sungajiem ir tieši tāda slimība?

-     To es precīzi nezinu, bet, tā kā šos augus ieraudzīju, tad nodo­māju, ka varētu tos ari savākt, īpaši jau tāpēc, ka arī mūsu apmetnes ļaudis bija apsēdusi līdzīga slimība. Talut, cik vēl ilgs laiks paies, līdz tur nokļūsim?

-     Grūti pateikt, - vadonis atbildēja. - Mēs virzāmies uz priekšu daudz ātrāk nekā parasti. Manuprāt, mums vajadzētu sasniegt Sungaji apmetni pēc dienas vai divām. Tā karte, ko Ludegs man uzzīmēja, ir ļoti laba, ceru, ka nebūsim ieradušies par vēlu. Viņu slimība ir daudz ļaunāka, nekā biju domājis.

Eila sarauca pieri. - Kā tu to zini?

-     Atradu zīmes, ko kāds ir atstājis.

-     Zīmes? - Eila pārjautāja.

-    Nāc līdzi! Es tev tās parādīšu, - Taluts aicināja, nolikdams krūzi un pieceldamies kājās. Vadonis pieveda jauno zāļu sievu pie kaulu kaudzes, kas atradās ūdensmalā. Kauli, īpaši lielie galvaskausi, bija atrodami izmētāti pa visu plašo līdzenumu, bet, pieejot tuvāk, Eila pamanīja, ka tie nebija dabiski te nokļuvuši. Kāds tos tīšām bija sakrāvis lielā kaudzē. Pašā kaudzes virspusē bija uzlikts mamuta galvaskauss ar aplauztiem ilkņiem - tas bija novietots otrādi.

-    Tā ir sliktu ziņu vēsts, - Taluts atzina, norādīdams uz galvaskausu. - Ļoti sliktu. Vai redzi to apakšžokli ar divām mugurkaula ribām, kas pret to atbalstītas? Žokļa smailais gals norāda virzienu, kurā jādodas, un apmetne atrodas divu dienu attālumā no šejienes.

-     Talut! Viņiem vajadzīga palīdzība! Vai tāpēc viņi šeit nolikuši šo zīmi?

Vadonis norādīja uz apdedzinātu bērza tāsi, kas bija nolikta pie ap­lauztā kreisā mamuta ilkņa. - Vai redzi šo te? - viņš vaicāja.

-    Jā. H ir apdegusi, it kā būtu atradusies ugunskurā.

-    Tas nozīmē slimību, nāvējošu slimību. Kāds ir miris. Ļaudis baidās no šādām slimībām, un šajā vietā ceļotāji parasti apstājas. Šī zīme nav šeit izlikta, lai lūgtu palīdzību, bet gan lai brīdinātu pārējos turēties pa gabalu.

-     Ak, Talut! Man ir jāiet! Jums pārējiem nav tur jāiet, bet man tas ir jādara. Es varu ar Vīniju doties ceļā tūlīt pat.

-    Un ko tu viņiem teiksi, kad būsi ieradusies? - Taluts vaicāja. - Nē, Eila. Viņi tev neļaus sev palīdzēt. Neviens tevi nepazīst. Šī apmetne pat nepieder pie Mamutu cilts, viņi ir Sungaji. Mēs jau esam par to runājuši. Mēs zinājām, ka tu vēlēsies turp nokļūt nekavējoties. Esam šo ceļu uzsākuši un dosimies turp visi kopā. Manuprāt, ar zirgu palīdzību varēsim turp nokļūt vienā, nevis divās dienās.

Saule jau rietēja aiz apvāršņa, kad Lauvas apmetnes ceļotāju kara­vāna tuvojās lielai mītnei, kas bija izvietota uz platas, dabiski veidotas terases kādu trīsdesmit pēdu augstumā virs platas, krāčainas upes. Ka­ravāna apstājās, kad daži apmetnes ļaudis viņus pamanīja un pārsteigti skatījās, pirms aizskrēja uz vienu no lielajām teltīm. No tās iznāca vīrietis un sieviete. Viņu sejas bija nokrāsotas ar okera ziedi sarkanā krāsā un mati apbērti pelniem.

Kad vadonis un Talija tuvojās Sungaji apmetnei, Taluts nodomāja: "Ir jau par vēlu." Viņiem pa pēdām sekoja Nezija un Eila, kas veda Vīniju, kurai mugurā sēdēja Mamuts. Bija skaidri redzams, ka viņi bija iztraucējuši kaut ko svarīgu. Kad ciemiņi bija pienākuši apmēram des­mit pēdu attālumā, vīrs ar sarkano seju pacēla roku ar plaukstu uz priekšu. Tas bija skaidrs signāls apstāties. Viņš Talutu uzrunāja kādā svešā valodā, tomēr Eilai tā likās pazīstama. Jaunā zāļu sieva sajuta, ka viņai to vajadzētu saprast; varbūt tā bija līdzīga Mamutu valodai? Taluts atbildēja savā valodā. Tad vīrs ierunājās vēlreiz:

-    Kāpēc Mamutu cilts Lauvas apmetne mūs apciemojusi tādā laikā? - vīrs tagad bija pārgājis uz Mamutu valodu. - Pie mums valda slimība, šai apmetnei iestājušās grūtas dienas. Vai tad jūs neredzējāt zīmes?