Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Taluts bija uzsācis soļot tādā gaitā, kādā viņš bija pieradis iet kopā ar visu apmetni, lai temps neliktu lēnākajiem gājējiem pārāk sasprin- dzināties. Bet vadonis atklāja, ka viņi pārvietojas daudz ātrāk nekā parasti. Šo atšķirību radīja zirgi. Tie uz platformām vilka dāvanas, tirgo­jamās preces un telts nojumes un uz savas muguras nesa arī nespējī­gos cilvēkus, tā ka bija ikvienam atvieglojuši kravu. Vadonis priecājās par apmetnes ļaužu ātro soli, īpaši jau tāpēc, ka viņiem bija jāveic vēl papildu attālums, bet tajā pašā laikā tas sagādāja problēmu. Viņš bija izplānojis maršrutu, pa kuru iet, kā arī apmešanās vietas, lai izman­totu labi zināmās ūdenstilpes. Tagad, ejot ātrākā soli, viņam plāni bija jāmaina.

Viņi apstājās pie mazas upītes, kaut arī bija vēl agra pēcpusdiena. Blakus ūdenstilpēm stepē dažreiz parādījās ari neliels mežs, un Lauvas apmetnes ļaudis ierīkoja apmešanās vietu lielā laukā, ko daļēji ieskāva koki. Kad Eila bija noņēmusi no Vīnijas iejūga siksnas, viņa nolēma izjāt kopā ar Latiju. Meitene labprāt palīdzēja apkopt zirgus, un arī dzīvnieki viņai izrādīja savu pieķeršanos. Abām jājot Vīnijas mugurā cauri mazai koku audzei, kurā bija redzamas egles, bērzi, skābarži un lapegles, viņas nonāca ziedošā norā - mazā, krāšņā pļavā, kas bija koku ieskauts, zaļojošs stepes gabaliņš. Eila apstājās un klusi pačukstēja jaunajai sievietei, kas sēdēja viņai priekšā:

- Latij, uzvedies ļoti klusi un paskaties tur tālāk - uz upes malu!

Latija paskatījās uz turieni, kurp Eila norādīja. Sākumā, kad neko nevarēja saskatīt, viņa sarauca pieri, bet tad pasmaidīja, ieraudzījusi saigas mātīti kopā ar diviem mazuļiem; tā piesardzīgi un nepārliecināti bija pacēlusi galvu. Tad Latija pamanīja vēl pāris eksemplāru. Spirāl­veida ragi auga tieši no mazās antilopes galvas, pašos galos tie bija nedaudz izliekušies, un tās lielais deguns, nokāries uz leju, piešķīra dzīvnieka purnam īpaši garu formu.

Viņām klusi sēžot zirga mugurā un vērojot zvērus, arvien skaļākas kļuva putnu dziesmas: dūju dūdošana, ķauķu jautrā trallināšana un dzeņu klabināšana. Eila saklausīja zeltainās vālodzes skaisto svilpošanu un, precīzi to atdarinot, putnu apmulsināja. Arī Latija vēlējās, kaut mācētu svilpot kā Eila.

Jaunā sieviete deva Vīnijai nemanāmu signālu, lai tā lēnām virzās uz parkam līdzīgā meža stūri. Kad abas jātnieces bija pietuvojušās tur­pat vai blakus antilopei, Latija gandrīz trīcēja no sajūsmas, un viņa ieraudzīja vēl vienu zvēru mammu ar diviem mazuļiem. Pēkšņi mainījās vēja pūsma un visas saigas pacēla galvu un pēc brīža jau skrēja cauri mežam uz atklāto stepi. Tām pakaļ dzinās kaut kas pelēcīgs, un Eila saprata, kas antilopes bija piespiedis bēgt.

Kad Vilks atgriezās un elsdams bezspēkā sabruka, Vīnija mierīgi ga­nījās, un abas jaunās sievietes bija apsēdušās saulainajā norā un lasīja meža zemenes. Blakus Eilai zemē stāvēja nolikta krāšņa puķu buķete, ko viņa bija salasījusi, - tajā bija gaišsarkani ziedi ar garām, plānām ziedlapiņām, kas izskatījās kā iemērkti spilgti sarkanā krāsā, pušķī bija redzamas arī lielas zeltaini dzeltenas puķu galvas, sajaukušās ar baltām, pūkainām bumbām.

-    Kaut būtu tik daudz ogu, lai varētu salasīt arī pārējiem, - Eila sa­cīja, iemezdama mutē vēl vienu sīciņu, bet izcili saldu un aromātisku odziņu.

-    Būtu jābūt vairāk ogām. Kaut man pašai būtu vairāk, - Latija atzi­nās ar platu smaidu sejā. - Turklāt, Eila, es šo vietu uzskatītu tikai par mūsu abu slepeno stūrīti. - Ielikusi mutē zemeni, Latija aizvēra acis, izbaudīdama ogas garšu. Meitenes seju pārņēma domīga izteiksme.

-     Vai tie antilopju mazuļi patiešām bija pavisam jauni? Nekad agrāk nebiju tik tuvu aplūkojusi mazus dzīvnieciņus.

-    Tikai ar Vīnijas palīdzību mēs varējām nokļūt tām tik tuvu. Anti­lopes nebaidās no zirgiem. Bet mums līdzi ir arī Vilks, - Eila skaidroja, norādīdama uz vilka kucēnu. Zvērs, izdzirdējis savu vārdu, pacēla galvu.

-     Viņš jau ir tas vaininieks, kas aizbaidīja antilopes.

-     Eila, vai drīkstu tev ko jautāt?

-     Protams. Tu man vienmēr drīksti jautāt visu, ko vien vēlies.

-     Kā tu domā, vai ari es kādu dienu atradīšu sev zirgu? Gribētos, lai tas būtu vēl pavisam maziņš, tad es varētu par to rūpēties, kā tu rūpējies par Vīniju, tad zirgs pie manis pierastu.

-    Uz to es tev nemāku atbildēt. Es pati nemaz nebiju plānojusi atrast Vīniju. Tā vienkārši gadījās. Būs grūti sameklēt jaunu zirgu, jo visas ķēves savus mazuļus aizsargā.

-    Ja tu pati gribētu dabūt vēl vienu zirgu, vēl pavisam mazu, kā tu rīkotos?

-    Nekad neesmu par to domājusi… nu, ja gribētu dabūt jaunu zirgu… ļauj man padomāt… tad ir jānoķer viņa mamma. Vai atceries pagājušā rudens bizonu medības? Ja medī zirgus un iedzen baru tādā nožogo­jumā, tad visi dzīvnieki nav jānogalina. Tad var paturēt vienu vai divus vēl pavisam mazos. Varbūt tev pat izdodas atšķirt nost jaunos zirgus no pārējiem un tad pārējos palaist vaļā, ja tie nav vajadzīgi. - Eila pa­smaidīja. - Tagad nevaru iedomāties, kā es varētu medīt zirgus.