Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēc brīža jaunā sieviete atradās Sumbra pavarda iemītnieku ielenku­mā - visi bērni un Barzeks sastājās viņai apkārt. Arī Tarnegs tur stāvēja kopā ar savu sievieti. Dīgija gaidīja kopā ar Branagu, un abas draudze­nes, cieši apskāvušās, ļāva vaļu asaru plūdiem.

-    Zināmā mērā man ir daudz grūtāk atvadīties tieši no tevis nekā no pārējiem, Dīgij, - Eila atzinās. - Man nekad nav bijusi tāda draudzene kā tu, kas ir manos gados un mani pilnībā saprot.

-    Es to zinu, Eila. Nespēju noticēt, ka tu dodies prom. Kā mēs tagad zināsim, kurai no mums pirmajai piedzims bērns?

Nedaudz atkāpusies, Eila kritiski nopētīja savu draudzeni, tad pa­smaidīja. - Tā būsi tu. Tevī jau ir aizsācies bērniņš.

-     Es jau kaut ko nojautu! Vai tu tiešām domā, ka tā varētu būt?

-    Jā, esmu par to pārliecināta.

Jaunā sieviete pamanīja, ka blakus Talijai stāv Vinkaveks. Viņa viegli pieskārās Mamuta apmetnes vadoņa tetovētajam vaigam.

-    Tu mani pārsteidzi, - Vinkaveks atzinās. - Nezināju, ka tavs izre­dzētais būs Jondalars. Bet katram no mums ir savas vājās vietas. Viņš ar zīmīgu skatienu paskatījās uz Taliju.

Vinkaveks nebija apmierināts ar to, ka viņa situācijas izpratne bija bi­jusi tik tālu no patiesības. Viņš pilnībā nebija rēķinājies ar garo, blondo Zelandoni vīru un bija nedaudz noskaities uz Taliju, jo Lauvas apmetnes vadone bija pieņēmusi viņa dāvātos, saskanīgos dzintara gabalus, zinā­dama: maz ticams, ka viņš dabūs to, ko grasījās nopirkt. Bet viņš pats bija viņai uzstājis tos pieņemt. Viņš bija izteicis zīmīgus komentārus par to, ka viņa bija pieņēmusi dzintarus, jo nespēja pretoties savai vājībai, un ka nav dāvanu pienācīgi novērtējusi. Tā kā dzintara gabali šķietami bija dāvana, Talijai tie nebija jāatdod devējam, tāpēc tagad Vinkavekam atlika vien tīksmināties par savām dzēlīgajām piezīmēm.

Palūkojusies uz Mamuta apmetnes vadoni un pārliecinājusies, ka viņš skatās, Talija piegāja pie Eilas un sirsnīgi viņu apskāva.

-    Man tev ir jāiedod dāvana. Esmu pārliecināta, ka visi piekritīs, ka tā tev ir ļoti piemērota, - to pateikusi, viņa ielika jaunajai sievietei rokās divus brīnišķīgi apstrādātus dzintara gabalus. - Tie piestāvēs pie tavas kāzu tunikas. Varbūt tu tos varēsi pielāgot kā auskarus?

-     Ak, Talij! - Eila iesaucās. - Tā nu gan ir dāsna dāvana! Tie ir tik skaisti!

-     Eila, tas nav nekas īpašs. Tie bija domāti tev, - Talija noteica un triumfējoši paskatījās uz Vinkaveku.

Jaunā sieviete pamanīja, ka ari Barzeks smaida un Nezija piekrītoši pamāj.

Arī Jondalaram bija grūti pamest Lauvas apmetni. Šie ļaudis bija viņu sirsnīgi uzņēmuši, un viņš bija tos iemīlējis. Arī Zelandoni vīra atvadas bija asarainas. Pēdējais, no kura viņš atvadījās, bija Mamuts. Abi vīrieši apskāvās un saberzējās ar vaigiem, tad viņiem pievienojās arī Eila. - Gribu tev pateikt paldies, - Jondalars sacīja. - Manuprāt, tu jau no paša sākuma zināji, ka man jāgūst sūra mācība. - Vecais vīrs pamāja. - Bet es daudz ko esmu iemācījies no tevis un visas Mamutu cilts. Esmu sapratis to, kas ir nozīmīgs un kas - otršķirīgs, un tagad zinu, cik ļoti mīlu Eilu. Man vairs nav nekādu aizspriedumu. Es stāvēšu viņai blakus un aizstāvēšu gan pret saviem lielākajiem ienaidniekiem, gan pret labākajiem draugiem.

-Jondalar, pateikšu tev vēl ko - to tev vajadzētu atcerēties, - Mamuts ierunājās. - Es jau no paša sākuma zināju, ka Eilas liktenis ir saistīts ar tavējo, un, kad notika vulkāna izvirdums, es zināju, ka jūs abi drīz do­sieties prom. Bet atceries, ka Eilas sūtība ir daudz lielāka, nekā kāds to spēj apzināties. Māte ir viņu izvēlējusies, viņas dzīvē būs daudz dažādu izaicinājumu tāpat kā tavējā. Viņai būs vajadzīga tava aizsardzība un spēks, ko dos tava mīlestība. Tieši tāpēc tev bija vajadzīga šī mācība. Nekad nav viegli būt izredzētajam, bet visā tajā ir arī lieli labumi un priekšrocības. Jondalar, rūpējies par Eilu! Tu jau zini, ka tad, kad Eila gādā par citiem, viņa aizmirst par sevi.

Jondalars pamāja. Tad, smaidīdama ar valgām acīm, jaunā sieviete apskāva veco pareģi.

-    Kaut Ridags būtu kopā ar mums! Man tik ļoti viņa pietrūkst. Arī es esmu daudz ko iemācījusies. Es gribēju doties uz klanu pēc sava dēla, bet Ridags man lika saprast, ka jāļauj Durkam dzīvot viņa paša dzīvi. Mamut, kā lai tev pasakos par visu, ko esi manā labā darījis?

-    Eila, nav vajadzīga nekāda pateicība. Mūsu ceļiem bija lemts krus­toties. Es tevi gaidīju, pats nemaz to nezinādams, un, mana meita, tu ienesi manā dzīvē daudz prieka. Tev nebija lemts doties atpakaļ pēc Durka. Viņš ir tava dāvana klanam. Bērni vienmēr sagādā daudz prieka, bet ari sāpes. Un visiem bērniem ir jādzīvo sava dzīve. Pat Muta kādu dienu ļaus Saviem bērniem iet savu ceļu, bet baidos par mums, ka reiz varam Viņai izrādīt necieņu. Ja mēs aizmirsīsim godāt mūsu Lielo Ze­mes Māti, Viņa mums atņems savus labumus un vairs nerūpēsies par Saviem Zemes bērniem.