Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Šī bija Eila. Šī bija viņa Eila. Šī bija viņas garša, viņas medus; viņa paša loceklis bija piebriedis un dedzīgi vēlējās darboties. Viņš gribēja nogaidīt, gribēja šo brīdi paildzināt, bet Eila pēkšņi vairs nespēja ilgāk izturēt. Viņa smagi un sekli elpoja, elsoja un sauca viņu. Viņa pasnie­dzās pēc viņa, pievilka sev klāt, tad, pasniegusies lejup, ievadīja viņa piebriedušo locekli savās siltajās, dziļajās dzīlēs.

Ieslīdot Eilas dzīlēs, Jondalars izdvesa dziļu nopūtu un ļāva savam varenajam loceklim slīdēt arvien dziļāk un dziļāk, līdz tas pilnībā bija ieskauts. Šī bija viņa Eila. ŠI bija sieviete, kas pilnībā spēja ieņemt viņa locekli sevī - viņa bija kā radīta tieši viņam. Tā viņš uz brīdi palika mie­rīgs, izbaudīdams locekļa pilnīgo ieiešanu viņas dzīlēs. Tā jau viņiem saderēja kopā no pašas pirmās reizes, un tā tas notika katru reizi. Kā gan viņš bija varējis iedomāties no viņas atteikties? Māte ir radījusi Eilu tieši viņam, tā - lai viņi abi pilnā mērā spētu godināt Māti, tā - lai līdz mielēm izbaudītu Viņas piešķirto Baudas velti, kā Māte bija to domājusi.

Atrāvies no jaunās sievietes, viņš sajuta, kā, atkal viņā ieejot, viņa tiecas viņam pretim. Izdarījis vairākus grūdienus, viņš atkal un no jau­na ieslīga viņas dzīlēs. Tad pēkšņi viņš bija gatavs kulminācijai, Eila iekliedzās, viņi vēlreiz viens no otra atrāvās, pēc tam vēlreiz, līdz karsts vilnis viņus paņēma savā varā, uznesa pašā virsotnē un pārvēlās pāri, atstājot atvieglojuma un prieka trīsas.

Atpūta piederējās pie Baudas veltes. Šādā brīdī viņai patika virs sevis izjust Jondalara augumu. Viņš nekad nebija par smagu. Parasti viņš pirmais piecēlās, iekams Eila bija tam gatava. Jaunā sieviete sajuta savu smaržu uz viņa auguma, tas lika viņai pasmaidīt, atgādinot par tikko izjusto Baudas velti, kurā abi bija dalījušies. Viņa nekad nejutās tik piepildīta kā tajā brīdī, kad abi bija beiguši mīlēties un vīrieša loceklis vēl aizvien atradās viņā iekšā.

Jondalaram patika zem sevis sajust Eilas auguma pilnību, to viņš nebija sajutis tik ilgi, tik muļķīgi ilgi. Bet Eila viņu mīlēja. Kā gan pēc visa tā viņa vēl joprojām spēja viņu mīlēt? Kā gan viņam tā paveicies? Nekad mūžā viņš vairs nepieļaus to, ka Eila no viņa aiziet.

Beidzot viņš izvilka savu locekli no viņas, pavēlās uz sāniem un uz­smaidīja savai mīļotajai.

-    Jondalar? - viņa pēc brīža ierunājās. -Jā-

-     Ejam peldēties. Upe ir tepat blakus. Nopeldēsimies, pirms doda­mies atpakaļ uz Vilka apmetni, kā mēdzām to darīt tad, kad dzīvojām ielejā.

Apsēdies viņai blakus, Zelandoni vīrietis pasmaidīja. - Ejam! - to pateicis, viņš jau tajā brīdī bija piecēlies kājās un palīdzēja arī Eilai piecelties. Arī Vilks piecēlās kājās un sāka luncināt asti.

-Jā, vari nākt mums līdzi, - Eila atjāva, kad abi bija paņēmuši savas mantas un devās uz upi. Vilks dedzīgi lēkšoja viņiem pakaj.

Pēc tam kad jaunieši bija nopeldējušies, nomazgājušies un paspēlēju­šies ar Vilku upē un ari zirgi bija izvārtījušies, paēduši un atpūtušies no ļaužu pūļiem, Eila un Jondalars saģērbās, jutās kā no jauna piedzimuši, svaigi un izsalkuši.

-    Jondalar? - Eila viņu uzrunāja, stāvēdama blakus zirgiem. -Jā.

-    Jāsim abi ar Vīniju. Gribu sajust tevi cieši sev līdzās.

Visu atpakaļceļu jaunā sieviete domāja par to, kā lai runā ar Raneku. Viņa nemaz pēc šis sarunas neilgojās. Kad abi ieradās apmetnē, Raneks jau viņu gaidīja un bija skaidri redzams, ka tumšādainais vīrietis nav sajūsmā par to, ko ieraudzīja. Viņš visur bija Eilu izmeklējies. Visi jau bija sagatavojušies šīvakara kāzu svinībām - vai nu kā dalībnieki, vai viesi. Raneks nebūt nepriecājās, ieraudzījis abus kopā atjājam Vīnijai mugurā un Skrējēju viņiem sekojam.

-    Kur tu biji? Tev jau vajadzēja būt gatavai un sapostai.

-     Ranek, man ar tevi jārunā.

-     Mums nav laika nekādām sarunām, - viņš izvairījās ar izmisīgu skatienu acīs.

-    Piedod, Ranek! Mums tomēr jārunā. Iesim uz kādu vietu, kur mūs neviens netraucēs.

Tumšādainajam vīrietim atlika vienīgi piekrist. Vispirms Eila iegāja teltī un kaut ko paņēma no savas somas. Abi devās lejā pa nogāzi upes virzienā un tad sāka iet gar tās krastu. Beidzot Eila apstājās un no tunikas izvilka Raneka izgatavoto sievietes statujiņu, kas pagriežot pārveidojās putna formā, - tā bija muta, kuru Raneks bija viņai izgatavojis.

-    Ranek, man tā ir jāatdod tev atpakaļ, - Eila ierunājās, pasniegdama viņam mamuta kaula figūriņu.

Kaula riku meistars atlēca atpakaļ, it kā būtu apdedzinājies. - Kā to saprast? Tu nevari man to atdot atpakaļ! Tev tā vajadzīga, lai izveidotu pavardu. Tev tā ir vajadzīga mūsu kāzu ceremonijā, - viņš sacīja, bet balsī jau bija manāma panika.

-     Tieši tāpēc man tā jāatdod. Es nevaru nodibināt kopēju pavardu ar tevi, es dodos projām.

-     Dodies projām? Eila, tu nedrīksti doties projām! Tu esi devusi Solījumu. Viss jau ir norunāts. Kāzas ir šovakar. Tu solīji savienoties ar mani. Eila, es tevi mīlu! Vai tu nesaproti? Es tevi mīlu. - Ar katru nākamo teikumu Raneka balsī pieauga panika.