Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars aizvēra acis, un viņa pierē iegūla sāpīgas grumbas. Viņš pamāja. - Man bija kauns, ka mīlu tādu sievieti, kas nāk no klana, un pats sevi par to ienīdu, ka kaunos no savas mīļotās sievietes. Nekad neesmu ne ar vienu citu bijis tik laimīgs kā ar tevi. Es tevi mīlu, un, kad bijām divatā, viss bija lieliski. Bet, kad dzīvojām kopā ar citiem ļaudīm… ikreiz, kad tu izdarīji kaut ko tādu, ko biji iemācījusies klanā, es biju samulsis. Un vienmēr baidījos par to, ka pateiksi kaut ko un tad visi uzzinās, ka es mīlu sievieti, kas bijusi… derdzīgs radījums. - Jondalars tik tikko spēja šo vārdu izrunāt.

-     Visi man mēdza sacīt, ka varu iegūt jebkuru sievieti, kuru vien vēlos. Viņi sacīja, ka neviena sieviete nespējot man atteikt, pat ne Pati Māte. Šķita, ka tā ir taisnība. Tomēr viņi nezināja, ka toreiz es vēl ne­pazinu sievieti, kuru patiešām vēlējos, līdz satiku tevi. Bet ko gan mana cilts sacītu, ja pārvestu tevi mājās? Ja jau Jondalars var iegūt jebkuru sievieti, kāpēc viņš pārvedis mājās… plakangalvja māti… derdzīgu ra­dījumu? Baidījos, ka Zelandoni ļaudis var tevi nepieņemt un līdz ar to arī mani aizraidīt prom, ja vien… es nenostātos pret tevi. Baidījos, ka varētu tā izdarīt, ja man būtu jāizvēlas starp tevi un saviem ļaudīm.

Eila bija saraukusi pieri un nodūrusi acis. - Es nesaprotu. Tev būtu grūti pieņemt tādu lēmumu.

-    Eila, - Jondalars turpināja, paceldams sievietes seju, lai ieskatītos viņai acis. - Es mīlu tevi. Varbūt tikai tagad beidzot esmu sapratis, cik man tas ir svarīgi. Ne jau tas, ka tu mani mīli, bet gan tas, ka es tevi milu. Tagad zinu, ka man ir tikai viena iespēja. Tu man esi svarīgāka par maniem ļaudīm vai jebkuru citu. Gribu būt kopā ar tevi, vienalga, kur tas arī būtu. - Jaunās sievietes acīs -atkal sariesās asaras, lai kā viņa centās tās apturēt. - Ja vēlies palikt šeit un dzīvot Mamutu ciltī, es palikšu un arī kļūšu par Mamutu cilts piederīgo. Ja vēlies, lai dalu tevi ar Raneku… arī to es esmu gatavs darīt.

-    Vai to tu vēlies darīt?

-    Ja tu pati to vēlies… - Jondalars iesāka teikumu un tad atcerējās Mamuta vārdus. Varbūt viņam vajadzētu dot Eilai izvēles iespēju, pa­teikt, ko pats vēlas. - Es gribu būt kopā ar tevi, tici man, tas ir pats svarīgākais. Ja tu vēlies, es palikšu šeit, bet, ja tu prasi, ko es vēlos, - es vēlos doties mājās un ņemt tevi līdzi.

-     Ņemt mani līdzi? Vai tad tu vairs nekaunies par mani? Tu vairs nekaunies par klanu un Durku?

-    Nē, es par tevi nekaunos. Es ar tevi lepojos. Un nekaunos vairs ari par klanu. Jūs abi ar Ridagu esat man iemācījuši kaut ko ļoti svarīgu, varbūt ir pienācis laiks pamēģināt to iemācīt arī citiem? Esmu tik daudz ko uzzinājis un iemācījies, ka vēlos tajā dalīties ar saviem ļaudīm. Gribu viņiem parādīt pīķu metēju, Vimeza krama apstrādes metodi, tavus uguns akmeņus, pavediena vilcēju, zirgus un Vilku. Uzzinājuši to visu, varbūt pat mani ļaudis būs ar mieru kādu uzklausīt un sapratīs, ka arī klana ļaudis ir Zemes Mātes bērni.

-    Jondalar, tavs totēms ir Alu Lauva, - jaunā sieviete paziņoja ar lielu pārliecību.

-    Tu jau man to teici. Kāpēc esi par to tik pārliecināta?

-     Vai atceries, ka stāstīju tev, ka ir grūti sadzīvot ar spēcīgiem to­tēmiem? Viņu uzliktie pārbaudījumi ir smagi, bet viņu veltes un tas, ko no viņiem iemācies, ir tā vērts. Tu esi izgājis cauri smagam pārbau­dījumam, bet tagad to nenožēlo. Šis gads mums abiem ir bijis grūts, bet esmu tik daudz ko iemācījusies pati par sevi un Citiem. Es vairs no viņiem nebaidos. Arī tu esi daudz iemācījies par sevi un par klanu. Manuprāt, tu no viņiem baidījies, tikai citādā veidā. Tagad tu esi savas bailes pārvarējis. Alu Lauva ir klana totēms, un tagad tu vairs neienīsti klana ļaudis.

-     Šķiet, ka tev taisnība; es priecājos, ka klana Alu Lauvas totēms ir mani izvēlējies, ja tas nozīmē, ka esmu tev pieņemams. Eila, man pašlaik nav nekā, ko tev piedāvāt, izņemot sevi pašu. Nevaru tev solīt nekādas privilēģijas, pat ne savus ļaudis. Nevaru tev solīt, ka Zelandoni cilts tevi pieņems. Ja viņi tevi nepieņems, tad mums būs jāatrod kāda cita vieta, kur dzīvot. Ja vēlies, es kļūšu par Mamutu cilts piederīgo, bet tomēr es labāk vēlētos vest tevi mājās un lai zelandoni mūs sasaista kopā.

-     Vai tas nozīmē: savieno? - Eila jautāja. - Nekad agrāk tu mani nelūdzi kļūt par tavu sievu. Tu mani lūdzi iet tev līdzi, bet nekad ne­runāji par kopīga pavarda izveidošanu.

-     Eila, Eila, kas gan ar mani ir noticis? Kāpēc gan es uzskatīju kā pašu par sevi saprotamu, ka tu jau to visu zini? Varbūt tas ir tāpēc, ka tu tik daudz zini tādu lietu, ko es nezinu; tu esi tik daudz ko un tik ātri apguvusi, ka esmu aizmirsis, ka tu to tikai nesen kā iemācījies. Varbūt ari man jāiemācās kāda zīme, lai izteiktu to, kam man trūkst vārdu?