Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars apstājās, aizvēra acis un sarauca pieri. Viņš to varētu da­rīt tikai tādā gadījumā, ja nebūtu citas iespējas. Vairāk par visu viņš vēlējās vest Eilu uz savām mājām un padarīt tās arī par viņas mājām. Mamutu cilts bija viņu pieņēmusi, vai tad Zelandoni ļaudis bija mazāk pretimnākoši? Varbūt daži no viņiem tādi bija, bet ne visi, viņš neko nevarēja solīt.

"Ranekam ir Lauvas apmetne un daudzas citas priekšrocības. Tu ne­vari viņai piedāvāt savus ļaudis un savas priekšrocības. Tu nemaz ne­zini, vai viņi pieņems Eilu un tevi pašu. Tev nav nekā, ko piedāvāt, vienīgi sevi pašu."

Ja viņam nebija nekā cita, ko piedāvāt, ko viņi abi darītu tādā gadī­jumā, ja viņa cilts viņus nepieņemtu? Tad viņi varētu doties uz kādu citu vietu. Varētu pat atgriezties uz dzīvi šeit. Jondalars sarauca pieri. Tā nu gan būtu varena ceļošana. Varbūt viņam labāk vajadzētu piedāvāt palikt un iekārtoties uz dzīvi šeit? Tarnegs sacīja, ka viņa jaunajā apmetnē nepieciešams krama rīku meistars. Bet kas notiks ar Raneku? Bet vēl svarīgāk - kas notiks ar Eilu? Ja nu viņa vairs vispār viņu negrib?

Jondalars bija tik ļoti iegrimis savās domās, ka nedzirdēja dobjo zirgu kāju dipoņu, līdz pēkšņi Vilks uzlēca viņam virsū.

- Vilk? Ko tu dari… - Pacēlis galvu, viņš neticīgi skatījās, kā Eila noslīd no Vīnijas muguras.

Tad viņa pazemīgi piegāja pie Jondalara, baidīdamās, ka viņš atkal varētu viņu atraidīt. Kā gan lai viņa to pasaka savam mīļotajam vīrie­tim? Kā lai viņa piespiež viņu klausīties? Ko viņa darīs tādā gadījumā, ja viņš negribēs neko dzirdēt? Tad pēkšņi jaunā sieviete atcerējās tās pirmās dienas veselu mūžību atpakaļ, kad viņa nemācēja runāt, un to, kā bija iemācījusies palūgt kādam viņu uzklausīt. Atceroties ilgu gadu garumā uzkrāto pieredzi klanā, Eila graciozi noslīga zemē uz ceļiem, nolieca galvu un gaidīja.

Jondalars neizpratnē uz viņu skatījās, sākumā neko nesaprata, bet tad pēkšņi viņam atausa skaidrība. Tas bija Eilas signāls. Kad viņa gri­bēja viņam pastāstīt ko svarīgu un nemācēja to izteikt vārdos, tad lie­toja šo klana signālu. Bet kāpēc šobrīd Eila ar viņu runā klana valodā? Ko tik ļoti svarīgu viņa vēlas pateikt?

-     Piecelies, - Jondalars sacīja. - Tev tas nav jādara. - Tad viņš atce­rējās pareizo atbildi. Jaunais vīrietis piesita viņai pie pleca. Eilai pace­ļot galvu, viņš ieraudzīja asaras savas mīļotās sievietes acīs. Nometies viņai blakus uz ceļiem, Jondalars tās noslaucīja. - Eila, kāpēc tu tā dari? Kāpēc esi šeit?

-    Jondalar, vakar tu gribēji man ko teikt, bet es tevī neklausījos. Ta­gad gribu tev kaut ko pateikt. To ir grūti pateikt, bet gribu, lai tu mani uzklausi. Tieši tāpēc es tev to lūdzu šādā veidā. Vai tu mani uzklausīsi un neatraidīsi?

Jaunajā vīrietī uzvirmoja tik spēcīga cerība, ka viņš nespēja parunāt. Viņš vienīgi pamāja ar galvu un saņēma sievietes rokas savās plauks­tās.

-     Reiz tu vēlējies, lai dodos tev līdzi, - viņa iesāka, - bet toreiz es negribēju atstāt ieleju. - Viņa apklusa, lai dziļi ievilktu elpu. - Tagad gribu iet kopā ar tevi, vienalga uz kurieni. Reiz tu man teici, ka mīlot un gribot mani. Tagad man šķiet, ka tu mani vairs nemīli, bet es, vien­alga, vēlos iet kopā ar tevi.

-    Eila, lūdzu, piecelies kājās! - Jondalars iesaucās, palīdzēdams viņai piecelties. - Un kas būs ar Raneku? Man šķita, ka tu gribi viņu. - Jon­dalara rokas joprojām bija apskāvušas Eilu.

-     Es nemīlu Raneku. Es mīlu tevi, Jondalar. Nekad neesmu pārtrau­kusi tevi mīlēt. Nezinu, ko esmu izdarījusi, ka tu pārstāji mani mīlēt.

-    Tu mani mīli? Tu joprojām mani mīli? Ak, Eila! Mana Eila! - Zelan­doni vīrietis iesaucās un cieši piespieda viņu sev klāt. Tad paskatījās uz savu mīļoto sievieti tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi, skatiens izteica visu milzīgo mīlestību, ko viņš izjuta. Eila pacēlās pirkstgalos, un Jon­dalars viņu noskūpstīja. Abi jaunieši saplūda kopā - apskāvušies, ar spēcīgām alkām un maigu kaisli, mīlestības un ilgu pārpilni.

Jaunā sieviete nespēja noticēt, ka atrodas Jondalara rokās, ka pēc tik ilga laika viņš ir viņu apskāvis, iekāro un mīl. Viņas acīs bija sariesušās asaras, kuras viņa centās savaldīt, baidīdamās, ka mīļotais vīrietis atkal varētu viņu pārprast, bet tagad jau viņai viss bija vienalga un Eila ļāva asarām vaļu.

Jondalars paskatījās skaistajā Eilas sejā. - Eila, tu raudi.

-    Tas ir tikai tāpēc, ka mīlu tevi un man ir jāizraudas. Pagājis tik ilgs laiks, un es tevi tik ļoti milu, - viņa sacīja.

Noskūpstījis mīļotās sievietes acis, asaras un muti, viņš sajuta, kā viņas lūpas maigi un noteikti paveras.

-    Eila, vai tu patiešām esi šeit? - viņš neticīgi jautāja. - Biju domā­jis, ka esmu tevi zaudējis, un apzinājos, ka tā ir tikai un vienīgi manis paša vaina. Eila, es tevi mīlu, nekad neesmu pārstājis tevi mīlēt. Tev man jātic. Nekad neesmu pārstājis tevi mīlēt, kaut arī zinu, ka tu tā nedomāji.

-    Bet tu negribēji mani mīlēt, vai ne?