Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pa dienu Jondalars apciemoja savus draugus, ar kuriem bija iepazinies Vasaras sapulces laikā, neatvadījās no viņiem, bet prātā to nodomāja. Va­karā viņš pavadīja laiku kopā ar visiem Lauvas apmetnes iemītniekiem. Viņi bija kā liela ģimene. Būs grūti no viņiem aiziet, jo Zelandoni vīrs apzinājās, ka nekad vairs viņus nesatiks. Grūtāk bija atrast vārdus, lai aprunātos ar Eilu, vismaz vēl pēdējo reizi. Viņš vēroja mīļoto sievieti un, kad Eila kopā ar Latiju izgāja laukā uz zirgu nojumi, ātri sekoja abām sievietēm.

Viņu saruna izvērtās virspusēja un neveikla, bet Eila nojauta Jon­dalara spriedzi, un tādēļ arī pati satraucās. Kad viņa iegāja atpakaļ teltī, Jondalars palika sukājam jauno ērzeli, līdz laukā satumsa. Viņš atcerējās, ka pirmoreiz bija Eilu ieraudzījis palīdzam Vīnijai dzemdēt šo kumeliņu. Nekad agrāk viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis. Būs grūti pamest arī Skrējēju. Jondalars šim zirgam bija tik ļoti pieķēries, un viņš nekad agrāk nebija domājis, ka ir spējīgs kādu dzīvnieku tā iemīlēt.

Beidzot arī viņš iegāja teltī un ieritinājās savā guļvietā. Jondalars aizvēra acis, bet miegs nenāca. Jaunais vīrietis palika guļam nomodā un domāja par Eilu, par to laiku ielejā, kad viņu mīlestība sāka lēnām uzplaukt. Nē, tas nemaz nebija tik lēnām. Viņš jau no paša sākuma bija šo sievieti mīlējis, tikai lēnām to atskārtis, lēnām novērtējis un tikpat lēnām zaudējis. Viņš bija atteicies no Eilas mīlestības un maksās par to visu atlikušo dzīvi. Kā gan viņš varēja būt tāds muļķis? Viņš nemūžam Eilu neaizmirsīs, neaizmirsīs arī zaudējuma sāpes un nekad sev to nepiedos.

Tā bija gara un smaga nakts, un, kad pa telts atveri sāka iespīdēt austošā rīta gaisma, Jondalars vairs ilgāk nevarēja izturēt. Viņš nespēja atvadīties ne no Eilas, ne pārējiem, viņam bija vienkārši jādodas prom. Klusām savācis savas ceļasomas, saiņus un guļamādas, Jondalars izslī­dēja no telts.

-    Tu nolēmi negaidīt. Tā jau es domāju, - ierunājās Mamuts.

Jaunais vīrietis strauji pagriezās. - Es… ē… man jāiet. Nevaru vairs

šeit ilgāk palikt. Ir laiks… es… ē, - viņš stostījās.

-    Es zinu, Jondalar. Novēlu tev laimīgu Ceļojumu. Tev stāv tāls ceļš priekšā. Tev pašam jāizlemj, kas ir labāk, bet atceries: izvēli nevar iz­darīt, ja nav, no kā izvēlēties. - Vecais vīrs nozuda teltī.

Iedams uz zirgu nojumi, Jondalars sarauca pieri. Ko gan Mamuts ar to gribēja sacīt? Kāpēc gan tie, kas kalpo Mātei, allaž runā mīklās?

Ieraugot Skrējēju, jaunajam Zelandoni vīram uznāca impulsīva vēlē­šanās aizjāt prom ērzeļa mugurā, vismaz tik daudz paņemt sev līdzi, bet Skrējējs bija Eilas zirgs. Noglāstījis abus zirgus un apskāvis brūnā ērzeļa kaklu, Jondalars pamanīja Vilku un mīļi viņu pabužināja. Pēc tam viņš klusām piecēlās un sāka iet prom pa taciņu.

Kad Eila pamodās, saule jau spīdēja telts iekšpusē. Izskatījās, ka šodien būs skaista diena. Tad jaunā sieviete atcerējās, ka šī būs viņas kāzu diena. Diena vairs nešķita tik jauka. Piecēlusies sēdus, viņa pavē­rās apkārt. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Parasti pamostoties, viņa allaž paskatījās Jondalara virzienā. Viņa tur nebija. "Viņš parasti no rītiem agri ceļas," viņa nodomāja. Tomēr nespēja pārvarēt sajūtu, ka kaut kas pavisam nav tā, kā vajag.

Piecēlusies topošā līgava saģērbās, izgāja laukā nomazgāties un sa­meklēja sev zariņu, ar ko iztīrīt zobus. Pie ugunskura sēdēja Nezija un dīvaini uz viņu skatījās. Sajūta, ka kaut kas nav labi, pārņēma Eilu arvien spēcīgāk. Viņa paskatījās uz zirgu nojumi. Šķita, ka ar Vīniju un Skrējēju viss ir kārtībā, tur bija arī Vilks. Iegājusi atpakaļ teltī, Eila vēlreiz pavērās apkārt. Daudzi jau bija piecēlušies un devušies savās dienas gaitās. Tad jaunā sieviete pamanīja, ka Jondalara vieta ir tukša. Viņš nebija vienkārši devies savās dienas gaitās. Gan viņa ceļasomas, gan guļamādas - viss bija pazudis. Jondalars bija aizgājis!

Eila panikā izskrēja laukā. - Nezij! Jondalars ir aizgājis! Viņa vairs nav Vilka apmetnē, viņš ir aizgājis. Un atstājis mani!

-     Zinu, Eila. Es jau to gaidīju, vai tad tu ne?

-     Bet viņš neatvadījās! Biju domājusi, ka viņš paliks uz kāzām.

-             Eila, tā taču ir pati pēdējā lieta, ko viņš gribēja darīt. Viņš taču nekad nebija gribējis redzēt, kā tu izej par sievu pie kāda cita.

-    Bet… bet… Nezij, viņš mani negribēja. Ko vēl es būtu varējusi darīt?

-     Ko tu gribi darīt?

-             Gribu doties viņam līdzi! Bet viņš ir aizgājis. Kā viņš varēja mani pamest? Viņš taču grasījās ņemt mani sev līdzi. Tā mēs bijām plānojuši. Nezij, kas gan notika ar visiem mūsu plāniem? - Eila jautāja, pēkšņi sākdama nevaldāmi raudāt. Pastiepusi rokas, Nezija mierināja šņukstošo jauno sievieti.

-     Eila, plāni mainās. Dzīve mainās. Bet kā tad ar Raneku?

-            Es neesmu viņam īstā. Viņam vajadzētu savienoties ar Trisiju. Viņa ir tā, kas mīl Raneku, - Eila sacīja.

-     Vai tad tu viņu nemīli? Raneks taču tevi mīl.