Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars māja ar galvu sveicienus ļaudīm, kas nāca pretim un viņu sveicināja, bet pats bija dziļi iegrimis savās domās. Vai viņš to tikai iztēlojās? Vai Eila patiešām no viņa izvairījās? Pēc visa tā laika, ko viņš bija pavadījis, cenzdamies no viņas izvairīties, tagad, kad viņš gribēja runāt ar viņu divatā, Eila no viņa vairījās. Par spīti Ranekam dotajam Solījumam, kāda daļa no viņa allaž bija ticējusi tam, ka viņam pašam tikai jāpārtrauc no viņas izvairīties un Eila atkal būs viņa. Viņa nebija izskatījusies diez cik priecīga, bet pret viņu vienmēr bija bijusi atklāta un atsaucīga. Tagad viņa šķita noslēgusies. Jondalars bija izlēmis, ka vienīgais veids, kā noskaidrot patiesību, ir tieši viņai visu noprasīt, bet viņam radās problēma sameklēt Eilu tajā laikā un vietā, kur viņi varētu netraucēti aprunāties.

Viņš ieraudzīja pretim nākam Latiju. Pasmaidījis Jondalars apstājās, lai pavērotu meiteni. Tagad viņa gāja drošā solī un pārliecināti uzsmai­dīja cilvēkiem, kas viņu sveicināja. "Ir pamanāma atšķirība," vīrietis nodomāja. Viņu allaž ir pārsteigušas tās pārmaiņas, kas rodas sievietē pēc Pirmās baudas rituāla. Latija vairs nebija bērns, ne arī ķiķinoša, nervoza meitene. Kaut arī viņa vēl bija jauna, Latijā tagad parādījusies sievietes pašpārliecība.

-     Sveiks, Jondalar! - viņa smaidīdama sveicināja.

-    Sveika, Latij! Tu izskaties laimīga. - Pasmaidījis pie sevis, viņš no­domāja: "Kāda jauka, jauna sieviete." Jondalara acīs varēja izlasīt viņa domas. Latija atbildēja ar aizturētu elpu, ieplestām acīm un ar tādu skatienu, kas atbildēja uz vīrieša neapzināto aicinājumu.

-    Jā, esmu gan laimīga. Biju tik nogurusi visu laiku uzturēties vienā vietā. Šī man ir pirmā iespēja, kad drīkstu pastaigāties viena pati… vai ar kādu, ar kuru pati vēlos. - Pienākusi mazliet tuvāk, Latija jautāja: - Kurp tu dodies?

-     Meklēju Eilu. Vai neesi viņu redzējusi?

Latija nopūtās un draudzīgi uzsmaidīja.

-     Esmu gan. Viņai kādu laiku jāpieskata Trisijas bērns. Arī Mamuts viņu meklē.

-     Eila, nevaino viņus visus, - Mamuts sacīja. Viņi abi sēdēja laukā siltajā saulē, liela alkšņa krūma paēnā. - Bija vairāki, kas nepiekrita, to skaitā ari es.

-     Mamut, es tevi nevainoju. Nezinu, vai vispār kādu vainoju, bet kāpēc viņi to nesaprot? Kas liek šiem ļaudīm tik ļoti viņus ienīst?

-     Tas varbūt tāpēc, ka viņi saprot, cik ļoti mēs esam līdzīgi, tāpēc viņi meklē atšķirības. - Uz brīdi apklusis, Mamuts turpināja: - Eila, līdz rītdienai tev jāaiziet uz Mamutu Padomi. Tevi nevar savienot ar Raneku, kamēr nebūsi to izdarījusi. Vai zini, ka esi palikusi pēdējā?

-    Jā, šķiet, ka vajadzēs aiziet, - Eila atbildēja.

-     Tava negribīgā attieksme dod Vinkavekam cerības. Šodien viņš man atkal prasīja, vai nedomāju, ka tu apsver viņa piedāvājumu. Viņš piedāvāja aprunāties ar Raneku un aicināt arī viņu kā jūsu partneri, ja nevēlies lauzt viņam doto Solījumu. Viņa piedāvājums ievērojami palielinātu tavu līgavas pūru un jums visiem trim piešķirtu ļoti augstu stāvokli. Eila, ko tu par to teiksi? Vai tu gribētu pieņemt ari Vinkaveku sev kā partneri - kopā ar Raneku?

-     Vinkaveks jau kaut ko tamlīdzīgu minēja ari medībās. Man būs jāaprunājas ar Raneku un jāuzzina viņa domas par šo jautājumu, - Eila atbildēja.

Pēc Mamuta domām, Eila neizrādīja nekādu īpašu sajūsmu ne par vienu, ne otru variantu. Šis nebija piemērots laiks kāzām, viņas bēdas vēl joprojām nebija rimušās, bet ar visiem šiem piedāvājumiem un uzmanības apliecinājumiem bija grūti dot padomu nogaidīt. Mamuts pamanīja, ka Eila pēkšņi satrūkstas, un pagriezās, lai redzētu, ko viņa ieraudzījusi. Viņiem tuvojās Jondalars. Viņa šķita nervoza un paspēra soli, it kā būtu jāsteidzas prom, bet jaunā sieviete nedrīkstēja tik pēkšņi pārtraukt sarunu ar Mamutu.

-     Eila, beidzot tevi atradu! Visu laiku tevi meklēju, man ar tevi jā­runā.

-     Es pašlaik runāju ar Mamutu, - viņa atbildēja.

-Ja gribi aprunāties ar Jondalaru, domāju, ka esam sarunu beiguši, - Mamuts noteica.

Jaunā sieviete nodūra acis, paskatījās uz veco šamani un, izvairīda­mās skatīties Zelandoni vīra uztrauktajās acīs, klusi piebilda: - Mamut, manuprāt, mums ar Jondalaru nav, par ko runāt.

Jondalars sajuta, ka nobāl, un tad viņa seja piesarka. Viņa visu laiku izvairās! Eila pat nevēlas ar viņu sarunāties. - Ē… nu, ē… es… es at­vainojos, ka iztraucēju, - viņš nostostījās un atkāpās. Tad, vēlēdamies, kaut spētu atrast kādu kaktu, kur paslēpties, aizsteidzās prom.

Mamuts cieši nopētīja Eilu. Jondalaram aizejot, jaunās sievietes acis sekoja viņam līdzi, un tajās bija saskatāms vēl lielāks uztraukums nekā Jondalara acīs. Vecais vīrs pašūpoja galvu un, kopā ar Eilu dodoties atpakaļ uz Lauvas apmetni, neteica ne vārda.