Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēc Eilas signāla katrs no Lauvas apmetnes piederīgajiem paņēma akmeni un uzmanīgi to nolika uz ievīstītā zēna augumiņa - tā tika aizsākts būvēt viņa kapa uzkalniņu. Pēc tam Eila noturēja apglabāša­nas ceremoniju. Viņa neko necentās izskaidrot, mērķis tāpat visiem bija skaidrs. Izmantodama tās pašas zīmes, kuras Krebs bija lietojis, apglabājot Izu, un kuras savukārt pati Eila bija izmantojusi, apglabājot Krebu, kad bija atradusi veco moguru akmeņiem aizbērtajā alā, jaunā sieviete ar savām kustībām piešķīra nozīmi apglabāšanas rituālam, kas bija daudz senāks, nekā kāds no klātesošajiem spēja iedomāties, un daudz skaistāks, nekā viņi bija redzējuši.

Viņa neizmantoja vienkāršoto zīmju valodu, kuru bija iemācījusi Lau­vas apmetnes cilvēkiem. Eila izpaudās bagātā, sarežģītā klana valodā, kurā kustībām un visai ķermeņa pozai bija nozīme un smalkas no­zīmju nianses. Kaut arī daudzas no zīmēm bija ezoteriskas - pat Eila nezināja to īsto skaidrojumu -, tika iekļautas arī parastās zīmes, no kurām dažas saprata arī Lauvas apmetnes ļaudis. Viņi spēja apjaust rituāla būtību, zināja, ka ar šī rituāla palīdzību cilvēks tiek nosūtīts uz garu pasauli. Pārējiem Mamutu cilts ļaudīm Eilas kustības atgādināja netveramu, tomēr izteiksmigu deju, kas bija pārpilna ar plaukstu un roku kustībām, žestiem un pozām. Ar savu kluso grāciju jaunā sieviete skatītājos izraisīja mīlestības un zaudējuma sāpes, bēdas un nereālu nāves izjūtu.

Jondalars sajūsmā nespēja no Eilas novērst acis. Viņš nekautrējās savu asaru tāpat kā jebkurš Lauvas apmetnes piederīgais. Vērojot savas iemīļotās skaisto un kluso deju, jaunais vīrietis atcerējās laiku, ko abi bija pavadījuši kopā ielejā, - tas šķita tik sen, kad reiz viņa bija centusies viņam kaut ko pastāstīt ar tādām pašām graciozām kustībām. Pat toreiz, kaut ari viņš nebija sapratis, ka tā ir valoda, Eilas izteiksmīgajās kustībās viņš bija nojautis kādu dziļāku nozīmi. Tagad, kad viņš zināja daudz vai­rāk, jaunais Zelandoni vīrietis bija pārsteigts par to, cik daudz viņš vēl nezina, tomēr pie sevis domāja, cik Eila ir skaista, kad viņa tā kustas.

Jondalars atcerējās to pozu, kādā viņa bija sēdējusi uz zemes, kad viņi pirmoreiz satikās, - sakrustotām kājām, noliektu galvu, gaidīdama, kad viņš viņai uzsitis uz pleca. Pat pēc tam, kad jau bija iemācījusies runāt, viņa vēl dažreiz izmantoja zīmju valodu. Tā allaž bija Jondalaru mulsinājusi, īpaši pēc tam, kad viņš uzzināja, ka tā ir klana poza, bet Eila bija paskaidrojusi, ka tas ir viņas veids, kā censties kaut ko pateikt, kad nevar atrast piemērotus vārdus. Viņš pie sevis pasmaidīja. Tagad bija grūti noticēt, ka toreiz, kad viņi satikās, Eila nemācēja runāt. Tagad viņa brīvi runāja divās valodās: Zelandoni un Mamutu valodā, vispār jau trijās, ja pieskaita ari klana valodu. Pat tajā īsajā laikā, kamēr viņa uzturējās Sungaji apmetnē, Eila bija nedaudz ielauzījusies viņu valodā.

Vērojot, kā viņa mīļotā izpilda klana rituālu, Jondalaru pārņēma at­miņas par ielejā pavadīto laiku un abu mīlestību, un viņš gribēja šo sievieti tik ļoti kā nekad un neko savā mūžā nebija gribējis. Bet blakus Eilai stāvēja Raneks un bija tikpat sajūsmināts kā Jondalars. Ikreiz, kad Zelandoni vīrietis paskatījās uz jauno sievieti, viņš nevarēja ne­ievērot arī tumšādaino vīrieti. Jau tajā brīdī, kad Raneks ieradās, viņš bija meklējis Eilu un licis Jondalaram saprast, ka viņa vēl joprojām ir viņa saderētā. Un pati Eila izskatījās attālinājusies un izvairīga. Viņš bija pāris reižu mēģinājis uzsākt ar viņu sarunu, izteikt savas bēdas, bet pēc pašas pirmās kopīgās bēdu izpausmes izskatījās, ka viņa vairs nevēlas saskatīt viņa tuvināšanās mēģinājumu un mierinājumu. Viņš nesaprata, vai bija to iztēlojies. Ko gan citu viņš gaidīja no Eilas tagad, kad viņa bija bēdu nomākta?

Pēkšņi visu galvas pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja rit­miska bungu skaņa. Bundzinieks Maruts bija devies atpakaļ uz Mūziķu būdu un atnesis savas mamuta galvaskausa bungas. Mamutu cilts bē­rēs parasti tika atskaņota mūzika, bet tās skaņas, kas šobrīd nāca no Maruta bungām, nelīdzinājās parastajiem Mamutu cilts ritmiem. Tas bija nepazīstams, dīvaini fascinējošs klana ritms, ko Eila bija viņam iemācījusi. Tad bārdainais mūziķis Manens sāka spēlēt vienkāršu flautas melodiju, ko Eila bija viņam nosvilpojusi. Kādā neizskaidrojamā veidā mūzika saskanēja ar sievietes rituāla kustībām, kas bija tikpat gaistošas kā pati mūzika.

Eila jau gandrīz bija pabeigusi rituālu, bet viņa nolēma to atkārtot, jo tika spēlēta klana mūzika. Otro reizi ejot cauri visam rituālam, mū­ziķi sāka improvizēt. Ar savu pieredzi un profesionalitāti viņi pārvērta vienkāršās klana skaņas par kaut ko citu, kas bija kaut kas pa vidu klana un Mamutu cilts mūzikai, - tas bija divu tradicionālo skaņu sajaukums. "Tieši tas ir īstais izvadījums zēnam, kurš bija jauktenis - abu kopienu piederīgais," Eila nodomāja.