Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Jā, man šķiet, ka varēsim tos izmantot. Ridags bija arī Mamutu cilts piederīgais. To mums nevajadzētu aizmirst.

-     Eila, kā viņš jāsaģērbj? - Nezija jautāja. - Viņš pat vēl ne reizes nav uzvilcis mugurā jaunās drēbes, ko šogad viņam izgatavoju.

Eila sarauca pieri un piekrītoši pamāja. - Kāpēc gan ne? Pēc tam kad viņš būs nokrāsots ar sarkano okeru, kā to dara klanā, viņu varētu ieģērbt labākajās drēbēs, kā to apglabāšanas ceremonijā mēdz darīt Mamutu cilts. Jā, Nezij, man šķiet, ka tā ir laba doma.

-     Nekad nebiju iedomājies, ka sarkanā krāsa ari viņu apbedīšanas rituālos ir svēta, - Frabeks izteica savu komentāru.

-     Es pat nezināju, ka viņi savus mirušos apglabā, - Krouzija piebilda.

-    Acīmredzot arī Mamutu Padome to nezina, - Talija atzina. - Viņiem tas būs liels pārsteigums.

Eila palūdza Digijai vienu no tām koka bļodām, ko bija draudzenei iedevusi kā adoptēšanas ceremonijas dāvanu, kas ari bija izgatavota klana stilā, un izmantoja to, lai sajauktu sarkano okeru ar mamutu taukiem un iegūtu krāsainu ziedi. Bet apmetnes vecākās sievietes - Ne­zija, Krouzija un Talija - ar šiem taukiem ierīvēja Ridaga ķermeni un tad viņu saģērba. Eila atlika malā vēlākam laikam mazu piciņu tau­kainās, sarkanās smēres un savā izgatavotajā maisiņā ielika sarkanās dzelzsrūdas gabaliņu.

-     Vai viņu nevajag ietīt? - Nezija pajautāja. - Eila, vai Ridagu ne­vajadzētu ietīt?

-     Es nesaprotu, ko tas nozīmē, - Eila atzinās.

-    Mēs parasti izmantojam zvērādu vai kažokādu, lai cilvēku iznestu laukā un tad, pirms ielaišanas kapā, tā tiek aptīta viņam apkārt, - Ne­zija skaidroja.

Jaunā dziedniece saprata, ka tā ir vēl viena Mamutu cilts tradīcija, bet izskatījās, ka visa šī bagātīgā saģērbšana un rotaslietu uzlikšana vairāk līdzinās Mamutu cilts, nevis klana apbedīšanas ceremonijai. Trīs sievie­tes viņā gaidoši noraudzījās. Eila paskatījās Talijā un Nezijā. Jā, varbūt Nezijai taisnība. Kaut ko vajadzēja izmantot, lai viņi mirušo iznestu laukā - kādu guļamādu vai kažokādu. Tad viņa pavērās Krouzijā.

Pēkšņi, kaut arī viņa par to kādu laiku nebija domājusi, jaunā sieviete kaut ko atcerējās: Durka apmetnis. To apmetni viņa bija izmantojusi, lai pārnēsātu dēlu cieši pie savām krūtīm, kad viņš vēl bija zīdainis, un lai balstītu pret gūžu, kad viņš bija bērns, kas sāk staigāt. Tā bija viena no mantām, ko Eila bija paņēmusi līdzi no klana un kam nebija īpaša izmantojuma. Tomēr cik daudz vientuļu nakšu šis Durka apmetnis bija radījis viņai ilūziju un saikni ar vienīgo drošo vietu uz pasaules, kuru viņa bija pazinusi, un ar tiem cilvēkiem, kurus viņa bija mīlējusi. Cik daudz nakšu viņa bija gulējusi, piekļaudama šo apmetni sev klāt! Cik bieži bija to auklējusi un tajā raudājusi! Tā bija viena no lietām, kas piederēja Eilai un atgādināja viņai par dēlu, un viņa nebija īsti pārlie­cināta, vai spēs no tās atteikties, bet vai viņai apmetnis patiešām bija vajadzīgs? Vai tad viņa grasījās to nēsāt sev līdzi visu atlikušo mūžu?

Jaunā sieviete pamanīja, ka Krouzija atkal viņā lūkojas, un atcerējās par balto apmetni, ko sieviete bija izgatavojusi savam dēlam. Viņa to daudzus gadus bija nēsājusi sev līdzi, jo apmetnis viņai bija loti daudz nozīmējis. Bet Krouzija bija to atdevusi Eilai cēla mērķa vārdā - lai aizsargātu Skrējēju. Vai tad Ridagam nebija svarīgāk būt ietītam ap­metnī, kas nāk no klana, kad viņš tiks aizsūtīts pa ceļu uz garu pasauli, nekā viņai staipīt visur līdzi Durka apmetni? Krouzija bija palīdzējusi viņai beidzot atbrīvoties no atmiņām par dēlu. Varbūt bija pienācis laiks ļaut arī Durkam aiziet un būt pateicīgai par to, ka viņš viņas mūžā ir bijis kas vairāk par atmiņām.

-    Man ir kaut kas, kur viņu ietīt, - Eila ierunājās. Piesteigusies pie savas guļvietas, no pašas kaudzes apakšas viņa izvilka ārā salocītu ādas gabalu un to izpurināja. Aizvērusi acis un vēlreiz piespiedusi mīksto un maigo dēla apmetņa veco ādas gabalu pie vaiga, viņa to atdeva Ridaga mātei.

-    Lūk, ņem šo apmetni, - viņa teica Nezijai, - tas ir klana apmetnis! Reiz tas piederēja manam dēlam. Tagad tas palīdzēs Ridagam tikt uz garu pasauli. Un paldies tev, Krouzij! - Eila vēl piebilda.

-    Kāpēc tu pasakies man?

-    Par visu, ko esi manā labā darījusi, un par to, ka parādīji man, ka visām mātēm kādreiz ir savi dēli jāatlaiž.

-     Hmm, - vecā sieva noteica, cenzdamās saglabāt savu bardzību, bet viņas acīs atspoguļojās maigas jūtas. Paņēmusi apmetni no Eilas, Nezija ar to apsedza Ridagu.

Satumsa. Eila bija plānojusi sarīkot teltī vienkāršu ceremoniju, bet Nezija palūdza viņai pagaidīt līdz rītam un organizēt ceremoniju laukā, lai visiem Vasaras sapulces ļaudīm pierādītu to, ka Ridags ir cilvēks. Tas arī dotu laiku medniekiem atgriezties. Neviens negribēja, lai Taluts un Raneks nokavētu Ridaga bēres, bet mājinieki nevarēja pārāk ilgi gaidīt.