Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kopā ar mūziķiem jaunā sieviete veica pēdējo rituāla atkārtojumu un nenojauta, ka viņai sāk līt asaras, bet redzēja, ka viņa neraud viena. Visapkārt bija daudz asarainu skatienu un ne tikai no Lauvas apmetnes ļaudīm.

Eilai trešo reizi izejot cauri visam rituālam un to pabeidzot, liels, melns mākonis, tuvojoties no dienvidaustrumiem, sāka aizēnot sauli. Šis bija pērkonu un negaisu gadalaiks, daži ļaudis sāka meklēt patvē­rumu. Ūdens vietā no debesīm sāka birt viegli putekļi, sākumā pavisam nedaudz. Pēc tam vulkāna izvirduma putekļi no tālā kalna sāka krist lejā arvien vairāk.

Stāvot blakus Ridaga kapa uzkalniņam, Eila sajuta, ka viņu apklāj vieglie vulkāna izvirduma pelni - tie nosēdās uz matiem, pleciem, ap­klāja rokas, uzacis un pat skropstas, pārvēršot viņu par vienkrāsainu tēlu bāli pelēkā krāsā. Smalkie, gaišie pelni apklāja itin visu - kapa uzkalniņa akmeņus, zāli, pat taciņas brūnās smiltis. Gan teltis, gan būdas un krūmi - visi tagad bija vienā krāsā. Pelni apklāja ari cilvēkus, kas stāvēja pie kapa, un Eilu - viņi visi tagad izskatījās vienādi. Visas atšķirības pazuda tādu varenu spēku priekšā kā zemestrīce un nāve.

-           

37

-     Tie pelni ir kaut kas briesmīgs! - Tronija sūdzējās, aizas malā purinādama gultas pārklāju, tādējādi saceldama vēl lielākus putekļu mākoņus. - Mēs jau dienām ilgi esam visu tīrījuši, bet tie ir visapkārt: ēdienā, ūdenī, drēbēs, guļvietās. Tie ielien it visur, un no tiem nevar tikt vaļā.

-    Tagad mums vajadzīgs pamatīgs lietus, - Dīgija piebilda, izliedama netīro ūdeni, kas tika izmantots, lai nomazgātu telts ādas nojumi. - Vai arī varens sniegputenis. Tas visu nokārtotu. Šogad es patiešām gaidīšu ziemas iestāšanos.

-    Skaidrs, ka gaidīsi, - Tronija piekrita un, paskatījusies sāņus, pa­smaidīja, - bet domāju, ka gaidīsi to tāpēc, ka tad jau būsi Branaga sieva un dzīvosi kopā ar viņu.

Svētlaimīgs smaids parādījās Dīgijas sejā, kad viņa iedomājās par gaidāmajām kāzām. - Tronij, es nemaz negrasos to noliegt, - viņa atbildēja.

-    Vai tā ir taisnība, ka sakarā ar šiem pelniem Mamutu Padome runā par kāzu svinību atlikšanu? - Tronija apjautājās.

-    Jā, un gribēja atlikt arī meiteņu Pirmās baudas rituālu, bet visi pret to iebilda. Zinu, ka Latija vairs nevēlas ilgāk gaidīt un arī es ne. Beidzot viņi deva savu piekrišanu. Mamutu Padome vairs nevēlas izraisīt nekādas sliktas emocijas. Daudzi ļaudis uzskatīja, ka par Ridaga bērēm mamutiem nebija taisnība, - Dīgija sacīja.

-    Bet daži tomēr viņiem piekrita, - sarunā iesaistījās Fralija, tuvoda­mās ar pilnu pelnu grozu. Viņa to izbēra aizā. - Nav svarīgi, ko viņi ir izlēmuši, kāds vienmēr būtu uzskatījis, ka viņiem nav taisnība.

-    Man liekas, lai to saprastu, bija jādzīvo kopā ar Ridagu, - Tronija teica.

-    Nu, nezinu gan, - Dīgija iebilda. - Ridags ar mums kopā dzīvoja ilgu laiku, bet arī es par viņu nedomāju kā par cilvēku, līdz pie mums ieradās Eila.

-     Manuprāt, Eila gan tik dedzīgi negaida kāzas kā tu, Dīgij, - Tronija piebilda. - Sāku jau domāt, vai viņai kas nekaiš. Vai Eila nav slima?

-     Nedomāju gan, - Dīgija atbildēja. - Kāpēc tā prasi?

-     Eila nerīkojas pareizi. Viņai drīz gaidāmas kāzas, bet izskatās, ka viņa tās nemaz negaida. Saņemot daudzās dāvanas un visu pārējo, viņa nemaz neizskatās laimīga. Viņai vajadzētu būt tikpat priecīgai kā tu. Ikreiz, kad kāds ieminas par kāzām, tu pasmaidi un tavā sejā parādās sapņaina izteiksme.

-     Ne jau visi savas kāzas gaida vienādi, - Fralija iebilda.

-      Eila bija ļoti tuva Ridagam, - Dīgija izteica savas domas. - Un viņa tagad sēro tikpat izjusti kā Nezija. Ja Ridags būtu piederējis pie Mamutu cilts, tad kāzas droši vien būtu atliktas.

-     Arī man ir Ridaga žēl, man viņa pietrūkst… viņš tik labi sapratās ar Hartalu, - Tronija sacīja. - Mēs visi sērojam, bet zēnam bija jācieš tik lielas sāpes, ka tagad jūtos atvieglota. Manuprāt, Eilu nomāc kas cits.

Dīgija nepiebilda, ka viņa jau no paša sākuma bija brīnījusies par Eilas gaidāmo savienību ar Raneku. Tagad nebija jēgas par to strīdēties, bet, par spīti Raneka jūtām pret viņas draudzeni, Dīgija joprojām do­māja, ka Eila vairāk mīl Jondalaru, kaut arī pēdējā laikā viņu ignorēja. Viņa redzēja, kā garais Zelandoni vīrietis iziet no telts un dodas uz Sapulču laukuma centru. Viņš izskatījās noraizējies.