Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Arī tā ir laba lieta, - Jondalars piebilda. - Tu būtu varējis nesatikt medniekus. Atpakaļceļā viņi nolēma iet apkārt purvam. Ar smagu kravu ir vieglāk tikt uz priekšu, ja zem kājām ir ciets pamats.

-     Tātad viņi atrada mamutus. Labi, visi par to priecāsies, - Ludegs noteica un paskatījās uz Eilu. - Manuprāt, jums vajadzētu pasteigties. Tā ir liela laime, ka atrodaties tik tuvu.

Jaunā dziedniece juta, kā no viņas sejas pazūd pēdējā asins lāsīte.

-    Ludeg, vai vēlies jāt atpakaļ kopā ar mums? - Jondalars piedāvāja, pirms viņi steidzās tālāk. - Varam jāt divatā.

-     Nē. Jums ātrāk jātiek uz priekšu. Jūs jau tā esat man aiztaupījuši garu ceļojumu. Man nav nekas pretim doties atpakaļ pašam ar savām kājām.

Eila dzina Vīniju auļos līdz pat pašai Vasaras sapulces nometnei. Viņa jau bija nolēkusi no zirga un iegājusi teltī, pirms vēl kāds spēja aptvert, ka viņa atgriezusies.

-    Eila! Tu esi šeit! Tu paspēji! Es jau baiļojos, ka Ridags būs no mums aizgājis, pirms tu paspēsi atgriezties, - Nezija sacīja. - Ludegs nu gan ātri līdz jums nokļuvis!

-     Ne jau Ludegs mūs atrada. Tas bija Vilks, - Eila paskaidroja, no­mezdama silto jaku un steigdamās pie Ridaga gultas.

Jaunajai dziedniecei uz brīdi bija jāaizver acis, lai pārvarētu šoku. Zēna sakostie žokļi un sasprindzinātie sejas vaibsti runāja paši par sevi, ka viņš cieš sāpes, briesmīgas sāpes. Ridags bija bāls, ap acīm tumši loki, vaigu un pieres kauli bija izspiedušies asā leņķī. Katrs elpas vilciens prasīja piepūli un izraisīja vēl lielākas sāpes. Eila pacēla acis uz Neziju, kas stāvēja blakus gultai.

-     Nezij, kas notika? - Jaunā dziedniece zēna dēļ cīnījās ar asarām, lai nesāktu raudāt.

-     Kaut es to zinātu! Viņam viss bija kārtībā, tad pēkšņi sākās šīs sāpes. Es izmēģināju visu, ko tu man ieteici, devu viņam zāles. Nekas nelīdzēja, - Nezija stāstīja.

Eila sajuta vieglu pieskārienu pie rokas. - Priecājos, ka atnāci, - zēns rādīja ar zīmēm.

Kur viņa jau bija to redzējusi? Šo piepūli parādīt zīmes, kad ķermenis jau ir tik vārgs, ka nespēj vairs pakustēties? Iza. Tieši tā pirms nāves bija izskatījusies Iza. Toreiz Eila bija atgriezusies no gara ceļojuma un ilgas uzkavēšanās klanu Sapulcē. Bet šoreiz viņa bija devusies tikai mamutu medībās. Viņi nebija prom tik ilgu laiku. Kas notika ar Ridagu? Kā viņš tik ātri varēja kļūt tik ļoti slims? Vai šī slimība jau visu laiku bija mitusi viņa ķermenī un lēnām attīstījusies?

-     Tu aizsūtīji Vilku, vai ne?

-    Zināju, ka viņš jūs atradīs, - Ridags rādīja zīmes. - Vilks ir gudrs.

Tad Ridags aizvēra acis, un Eilai bija jānovēršas, arī viņa aizvēra acis.

Viņai bija sāpīgi redzēt, kā zēns cīnās pēc elpas, redzēt viņa sāpes.

-    Kad tu pēdējoreiz iedzēri zāles? - Eila apjautājās, kad zēns atvēra acis un paskatījās uz viņu.

Ridags vārgi pakustināja galvu. - Nepalīdz. Nekas vairs nepalīdzēs.

-    Kā to saprast, ka nekas vairs nepalīdzēs? Tu taču neesi zāļu sieva. Kā tu vari to zināt? Es esmu tā, kas to zina, - Eila skaidroja, cenzdamās izklausīties droša un pārliecināta.

Ridags vēlreiz viegli pagrozīja galvu. - Es zinu.

-    Es tevi izmeklēšu, bet vispirms iedošu zāles, - Eila sacīja, bet ļoti baidījās, ka pati tūlīt uz vietas sabruks. Kad viņa jau gribēja doties prom, zēns viegli pieskārās viņas rokai.

-     Neej! - Viņš atkal aizvēra acis, un jaunajai zāļu sievai nācās ska­tīties, kā viņš cīnās, lai vēlreiz sāpīgi ievilktu elpu, tad vēlreiz, palik­dams galīgi bez spēka. - Vai Vilks ir šeit? - viņš beidzot parādīja ar zīmēm.

Eila uzsvilpa, un, lai kurš tas arī bija, kas laukā bija centies Vilku atturēt no ieiešanas teltī, šim cilvēkam tas vairs neizdevās. Vilks at­skrēja un uzlēca uz zēna gultas, cenšoties nolaizīt slimniekam seju. Ridags pasmaidīja. Šis smaids klana bērna sejā, kas šim zēnam sanāca tik neatkārtojams, bija kas vairāk, nekā Eila spēja izturēt. Jaunais, ne­valdāmais dzīvnieks zēnam bija par strauju. Jaunā dziedniece lika tam nokāpt no gultas.

-     Aizsūtīju Vilku. Gribēju Eilu, - Ridags turpināja sarunāties ar ro­kām. - Es gribu… - Šķita, ka viņš nezināja, kā šo vārdu parādīt ar zīmēm.

-    Ridag, kas ir tas, ko tu gribi? - Eila viņu iedrošināja.

-    Viņš centās arī man to pateikt, - Nezija sacīja. - Bet es viņu nesa­pratu. Ceru, ka tu sapratīsi. Šķiet, ka viņam tas ir ļoti svarīgi.

Aizvēris acis, Ridags sarauca pieri, un zāļu sievai radās iespaids, ka puika cenšas kaut ko atcerēties.

-     Durkam paveicies. Viņš… pieder Eilai. Es gribu… moguru.

Zēns tik ļoti nopūlējās, lai to parādītu, tas bija viņam prasījis daudz spēka, bet viss, ko Eila varēja darīt, bija censties viņu saprast. - Mo­guru? - Zīme bija klusa. - Tu domāji to vīru no garu pasaules? - dzied­niece balsī jautāja.

Ridags, juzdamies iedrošināts, pamāja. Bet Nezijas sejas izteiksme bija neizdibināma. - Vai to viņš visu laiku centās pateikt? - sieviete vaicāja.

-    Jā, šķiet, ka tā ir, - Eila atbildēja. - Vai tas ko palīdz?