Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Iepriekšējā vakarā, kad viņi bija nolēmuši iet pa jauno maršrutu, Eila jutās neparasti aizkaitināta. Arī zirgi visu dienu bija niķojušies, pat viņiem veltītā uzmanība, tos sukājot un ķemmējot, nebija dzīvniekus nomierinājusi. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Eila nezināja, kas tas ir, bet izjuta dīvainu nemieru. Cenzdamās nomierināties, viņa sāka iet pa atklāto stepi un aizklīda prom no apmetnes.

Ieraudzījusi irbju perējumu, jaunā medniece stiepās pēc lingas, bet izrādījās, ka ir to atstājusi apmetnē. Pēkšņi bez nekāda redzama iemesla irbju bars panikā uzspurdza gaisā. Pie horizonta parādījās zeltainais ērglis. Ar maldinoši lēniem spārnu vēzieniem putns slīdēja pa gaisu, un izskatījās, ka tas nekur nesteidzas. Tomēr daudz ātrāk, nekā Eila spēja aptvert, ērglis metās virsū zemu lidojošajai irbei. Milzīgā ātrumā ērglis sagrāba savu laupījumu knābī un saspieda to līdz nāvei.

Eila nodrebinājās un devās atpakaļ uz apmetni. Viņa ilgi palika no­modā, sarunājās ar citiem medniekiem un centās nomierināt sevi. Bet gultā miegs nāca negribīgi un atnesa sev līdzi nemierīgus sapņus. Naktī viņa bieži pamodās un ar rīta ausmu jau bija nomodā un nespēja vairs aizmigt. Izkāpusi no guļamādām, Eila devās laukā no telts un aizkūra uguni, lai uzvārītu ūdeni.

Debesīm kļūstot gaišākām, jaunā sieviete malkoja tēju un izklaidīgi skatījās uz kāda nokaltuša zieda vārgo čemuru, kas auga blakus uguns­kuram. Pa pusei apēsts, auksts mamuta cepeša gabals bija pacelts augstu gaisā, uzlikts uz mamutu piķu trijkāja tieši virs ugunskura, lai to pasargātu no sirojošiem dzīvniekiem. Eila pazina savvaļas burkānu un, pamanījusi žagaru kaudzē lauztu zaru ar smailu galu, izmantoja to par rokamo mietu, lai iegūtu sakni, kas atradās zemē pāris collu dziļumā. Tad viņa pamanīja vēl dažus nokaltušus čemurus un, kamēr raka tos ārā, ieraudzīja arī dadžu kātus, kas bija kraukšķīgi un sulīgi pēc tam, kad tika notīrīti dzelkšņi. Netālu no dadžiem jaunā sieviete atrada pūpēdi, kas joprojām bija balts un svaigs, un dienziedes ar kraukšķīgiem jauniem pumpuriem. Kad ļaudis sāka mosties, Eila jau bija izvārījusi lielu katlu ar zupu, kuru iebiezināja ar sasmalcinātiem un izvārītiem graudiem.

-    Tas nu gan ir varen brīnišķīgi! - iesaucās Taluts, ar lielu mamuta kaula karoti smeldams otro porciju. - Kā tu šorīt izdomāji izvārīt bro­kastis tik garšīgu zupu?

-     Nenāca miegs, un tad pamanīju, ka visi šie dārzeņi aug tepat blakus. Tas novirzīja manas domas no… dažādām lietām, - viņa atbil­dēja.

-    Es gulēju tik cieši kā lācis ziemas miegā, - Taluts atzinās un vērīgi nopētīja Eilu, vēlēdamies, kaut Nezija būtu viņam blakus. - Eila, vai tevi kas satrauc?

Viņa papurināja galvu. - Nē… nu, vispār jā. Bet nemāku izskaidrot, kas tas ir.

-     Vai neesi saslimusi?

-    Nē, tas nav tā. Es vienkārši jūtos… dīvaini. Arī zirgi kaut ko nojau- tuši. Skrējēju ir grūti novaldīt, un Vīnija ir nervoza…

Pēkšņi Eilai no rokām izkrita krūzīte, un jaunā sieviete apķēra sevi ar rokām, it kā vēlēdamās pasargāties no kaut kā, un ar šausmām ska­tījās debesīs dienvidaustrumu virzienā. - Talut! Paskaties! - Tālumā pie debesīm parādījās tumši pelēks mākonis - milzīgs, kustīgs un tumšs mākonis, kas aizklāja visas debesis. - Kas tas ir?

-     Es nezinu, - lielais vadonis atzinās, izskatīdamies tikpat nobijies kā Eila. - Pasaukšu Vinkaveku.

-    Arī es to nezinu. - Abi pagriezās pret tetovētā mamuta balsi. - Tas nāk no dienvidaustrumu kalniem. - Vinkaveks cīnījās, lai saglabātu paškontroli. Viņš nedrīkstēja izrādīt bailes, bet to izdarīt nebija viegli. - Tai jābūt kādai zīmei no Mātes.

Eila bija pārliecināta, ka zemei draud kāda briesmīga katastrofa, lai ar tādu spēku izspļautu kaut ko tādu. Tumši pelēkā masa droši vien bija neiedomājami milzīga, ja no tāda gabala izskatījās tik liela, un mākonis izplezdamies un viļņodamies auga arvien varenāks. Spēcīgs vējš sāka to pūst rietumu virzienā.

-    Tas ir piens no Doni krūtīm, - minēja Jondalars daudz ikdienišķākā balsī nekā patiesībā jutās, izmantodams vārdu no savas valodas. Tagad jau visi bija iznākuši laukā no telts, skatīdamies uz šausmīgo izvirdumu un milzīgo, izplūdušo mākoni ar verdošiem vulkāna pelniem.

-    Kāds ir… tas vārds, ko tu lietoji? - Taluts pārjautāja.