Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars nodomāja: "Viņa vairs nav mana Eila, un tā ir tikai manis paša vaina!" Pēkšņi viņš atcerējās notikumu stepē, kad bija pirmoreiz izjājis ar Skrējēju, jauno vīrieti pārņēma kauns un sirdsapziņas pār­metumi. Viņš apzinājās, cik tas bija šausmīgs noziegums, tomēr būtu varējis to atkārtot. Raneks Eilai būs piemērotāks vīrietis. Viņš pats bija novērsies no Eilas un aptraipījis viņu. Viņš nebija šo sievieti pelnījis. Viņš bija cerējis, ka spēs samierināties ar neizbēgamo, cerējis, ka reiz, atgriežoties mājās, varbūt spēs Eilu aizmirst. Viņš pat bija spējis zināmā mērā sadraudzēties ar Raneku. Bet tagad jaunais Zelandoni vīrietis sa­prata, ka nemūžam nespēs atbrīvoties no Eilas zaudējuma sāpēm, viņš nekad nespēs viņu aizmirst.

Jondalars pamanīja kādu mamutu, pēdējo, kas vēl turējās kājās, - tas bija kāds jauns bullēns, kam kaut kādā veidā bija laimējies izsprukt sveikā no asinspirts. Jaunais vīrietis trieca savu pīķi dzīvniekā ar tādu mežonīgu spēku, ka zvērs saļima ceļos. Pēc tam Jondalars devās laukā no kanjona. Viņam bija jātiek prom un jāpaliek vienatnē, tāpēc jaunais vīrietis gāja uz priekšu tik tālu, līdz bija drošs, ka pārējie mednieki viņu vairs neredz. Tad, ar rokām saņēmis galvu un sakodis zobus, viņš centās atgūt paškontroli. Nokritis pie zemes, viņš ar dūrēm sita ledu.

-     Ak Doni! - viņš kliedza, cenzdamies atbrīvoties no sāpēm un cie­šanām. - Zinu, ka tā ir mana vaina. Es biju tas, kas no viņas novērsās un viņu atgrūda. Es nebiju tikai greizsirdīgs, man bija kauns viņu mīlēt. Baidījos, ka Eila varētu nebūt gana laba maniem ļaudīm; baidījos, ka viņu nepieņems un tāpēc arī mani viņas dēļ varētu padzīt no Zelandoni cilts. Bet tagad tas mani vairs neuztrauc. Es esmu tas, kas nav Eilai gana labs, bet es viņu mīlu. Ak Lielo Māt! Es mīlu šo sievieti un gribu viņu. Doni, kā es viņu gribu! Neviena cita sieviete man vairs neko nenozīmē. Es no viņām atgriežos iztukšots. Doni, es gribu viņu atgūt! Zinu, ka tagad ir jau par vēlu, bet es gribu atgūt savu Eilu!

36

Sadalot mamutu gaļu, Taluts jutās savā īstajā elementā. Kailām krū­tīm, pamatīgi svīzdams, vicinādams masīvo cirvi kā bērnu rotaļlietiņu, vadonis skaldīja kaulus un ilkņus, graizīja cīpslas un plēsa nost biezo ādu. Viņam patika šis darbs un apziņa, ka tas palīdz viņa ciltij; vadonis priecājās, ka varēja likt lietā savu raženo augumu un tādēļ kādam citam būs mazāk jānopūlas; viņš staroja no laimes, ka var likt lietā savus varenos muskuļus tā, kā neviens cits to nespēj, un visiem, kas vēroja viņu rosāmies, ari bija jāsmaida.

Tomēr milzīgo zvēru dīrāšanā bija nodarbināti daudzi cilvēki, tāpat kā atgriežoties būs vajadzīgas daudzas darbarokas, lai ādas miecētu un izģērētu. Pat zvēru pārnešana mājās prasīja kopējas pūles, tieši tāpēc bija izraudzīti tikai paši labākie no labākajiem medniekiem. Tāpat viņi izraudzījās labākās dzīvnieku ķermeņa daļas - sākot no astes līdz pat ilkņiem. Atlasot gaļas gabalus, viņi bija īpaši izvēlīgi, paņēma tikai pašus labākos, dodot priekšroku treknākajiem, bet pārējos atstāja.

Taču izšķērdība nebija tik liela, kā sākumā izskatījās. Mamutu ciltij viss bija jānes uz savas muguras, un sliktas kvalitātes liesas gaļas no­gādāšana mājās varētu likt nesējam zaudēt vairāk kaloriju, nekā pēc tam spētu atgūt. Rūpīgā šķirošana bija nepieciešama, jo ar pārnesto gaļu ļaudīm būs jāiztiek ilgu laiku, jo tik drīz viņi vairs medībās ne­ies. Tie, kuri medīja un bija atkarīgi no nomedītās gaļas, nenogalināja zvērus bez jēgas. Viņi bija iemācījušies visu racionāli izmantot. Šī cilts dzīvoja saskaņā ar Lielās Zemes Mātes likumiem, apzinājās un saprata savu atkarību no Viņas. Mamutu ļaudis neizšķērdēja Viņas bagātības un resursus.

Kamēr mednieki dalīja gaļu, laiks pieturējās diezgan skaidrs, bet no pēcpusdienas līdz naktij temperatūra strauji kritās. Par spīti tam, ka viņi atradās blakus lielajam ledājam, spilgtajā saules gaismā dienas iesila diezgan krietni - kļuva pietiekami siltas, lai sausajā vējā izkal­tētu liesākos gaļas gabalus, tādējādi padarot vieglāku kravu, kas būs jānes mājās. Bet naktis bija pakļautas ledāja valstībai. Viņu aiziešanas dienā mainījās vējš, rietumos parādījās izkliedēti mākoņi un ievērojami pazeminājās temperatūra.

Eilas zirgi nekad nebija tik augstu novērtēti kā tagad, kad jaunā sieviete tos pietiekami noslogoja ar kravu, ko pārvest mājās. Katrs med­nieks bija sagatavojis sev pamatīgu nesamo un nekavējoties novērtēja zirgu labumu. īpašu interesi izraisīja velkamā platforma. Vairāki ļaudis bija brīnījušies, kāpēc Eila bija uzstājusi, ka jāņem līdzi garās kārtis; bija skaidri redzams, ka tie nebija pīķi. Tagad viņi atzinīgi māja ar galvu. Kāds no vīriem jokojot pat iejūdzās daļēji piekrautajā platformā un pats sāka to vilkt.