Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pīķu metējs piešķīra Eilai priekšrocību raidīt pīķi vienīgi no liela at­tāluma. Tāpēc, nometusi visus piķus, viņa skrēja uz ledus gabalu, bet, cenšoties uzrāpties augšā, paslīdēja. Viņa paspēja aizskriet aiz bluķa tieši tajā brīdī, kad milzīgais mamuts ar visu spēku ietriecās ledus bluķī. Zvēra varenie ilkņi pāršķēla lielo ledus gabalu divās daļās, atgrūda to atpakaļ, atbrīvodami ceļu pie Eilas. Tad, izmisīgi taurēdams nāves agonijā, bullis bakstīja un plosīja ledus gabalu, cenzdamies aizķert aiz tā paslēpušos radību. Pēkšņi viens pēc otra lidoja divi pīķi un trāpīja satrakotajam mamutam. Viens ieurbās zvēram kaklā, otrs ietriecās ribā ar tik milzīgu spēku, ka aizskāra dzīvnieka sirdi.

Mamuts sabruka zemē blakus saplosītajam ledus gabalam. Asinis šļācās no brūcēm un izveidoja tumši sarkanas, tvaikojošas peļķes; at­dziestot tās pārvērtās ledū. Joprojām drebēdama, Eila izrāpās no savas slēptuves.

-     Vai tev nekas nekaiš? - Taluts apjautājās, pasniegdams roku, lai jaunā sieviete varētu piecelties kājās.

-    Nē, šķiet, ka viss kārtībā, - viņa atbildēja, cenzdamās atgūt elpu.

Taluts pasniedzās pēc pīķa, kas rēgojās laukā no mamuta krūtīm un,

smagi pūzdams, izvilka to ārā. Kad Jondalars pienāca pie viņiem, no buļļa brūces, kur bija atradies pīķis, izšļācās jauna asins strūkla.

-    Eila, es biju pārliecināts, ka bullis tevi piebeigs! - Jondalars sacīja. Viņa sejas izteiksme bija vairāk nekā norūpējusies. - Tev vajadzēja pa­gaidīt, līdz es atnākšu… vai kāds cits, kas tev palīdzētu. Vai esi droša, ka tev nekas nekaiš?

-Jā, esmu, bet ļoti priecājos, ka jūs abi bijāt man blakus, - Eila atbil­dēja un pasmaidīja. - Mamutu medibas var izrādīties ļoti aizraujošas.

Taluts kādu bridi uzmanīgi pētīja jauno sievieti. Viņa bija bijusi tik tuvu nāvei. Tas mamuts gandrīz viņu piebeidza, bet Eila neizskatījās ļoti apbēdināta, tikai nedaudz aizelsusies un satraukta, bet tas bija normāli. Viņš pasmaidīja un pamāja, tad pārbaudīja savu piķi un tā uzgali. - Ha! Tas vēl joprojām ir lietojams! - vadonis atzina. - Ar šo duramo varu piebeigt vēl kādu zvēru! - Un Taluts devās atpakaļ slaktiņā.

Eilas acis sekoja varenajam vadonim, bet Jondalars skatījās uz Eilu; Zelandoni virieša sirds joprojām sitās bailēs par mīļoto sievieti. Viņš jau gandrīz Eilu zaudēja! Mamuts tik tikko viņu nenogalināja! Viņas kapuce bija atmesta un mati izspūruši; acis no satraukuma mirdzēja; seja bija piesārtusi, un viņa smagi elpoja. Eila savā satraukumā bija tik skaista, rezultāts bija tūlītējs un iespaidīgs.

Viņa skaistā sieviete. Viņa brīnišķīgā, satraucošā Eila, vienīgā sie­viete, kuru viņš jebkad patiesi mīlējis. Ko viņš būtu darījis, ja būtu viņu zaudējis? Vīrietis sajuta asinis ieplūstam cirksnī. Bailes par viņas zaudēšanu un mīlestība bija pamodinājusi vajadzību, un viņu pārņēma nepārvarama vēlme piekļaut šo sievieti sev klāt un apskaut. Jondalars viņu gribēja. Viņš gribēja viņu tik ļoti, kā vēl nekad savā mūžā nebija gribējis. Viņš būtu varējis viņu iegūt tajā pašā mirklī tepat uz aukstās, asiņainās ledus kanjona grīdas.

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila ieraudzīja viņa skatienu un izjuta vīrieša nepārvaramo acu pievilcību; viņa acis bija tikpat izteiksmīgi zilas kā dziļais ledus ezers, bet siltas. Viņš viņu gribēja. Eila zināja, ka Jondalars viņu gribēja, un ari viņa šo vīrieti gribēja ar tik kaislīgu liesmu, kas viņu dedzināja un ko nemūžam nevarēs apslāpēt. Jaunā sieviete mīlēja šo vīrieti vēl vairāk, nekā bija iedomājusies, ka varētu kādu tā mīlēt. Viņa sniedzās viņam pretim, izslāpusi pēc viņa skūpstiem, pieskārieniem un mīlestības.

- Taluts man tikko izstāstīja! - Raneks pieskrēja pie viņiem, un tumš­ādainā vīrieša balsī bija saklausāma panika. - Vai šis ir tas bullis? - Viņš izskatījās kā ar ūdeni apliets. - Eila, vai esi pārliecināta, ka neesi savainota? - .

Neko nesaprazdama, Eila kādu brīdi skatījās uz Raneku un ievēroja, ka Jondalars atkāpjas un viņa acu izteiksme mainās, it kā tām priekšā atkal aizkristu plīvurs. Tad līdz jaunās sievietes apziņai nonāca Raneka jautājums.

-      Nē, Ranek, es neesmu savainota. Ar mani viss ir kārtībā, - Eila atbildēja, bet nebija pārliecināta, ka tā ir taisnība. Jaunās mednieces domas bija sajukušas, kad viņa vēroja, kā Jondalars izvelk piķi no beigtā dzīvnieka kakla un dodas prom. Viņa noskatījās, kā aiziet viņas mīļotais vīrietis.