Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunā jātniece pamanīja, ka visu ceļu aiz akmens un ledus krāvumiem bija aizdedzināta uguns, tā dega sānos un nedaudz priekšā smagnējiem dzīvniekiem. Mednieki negribēja aizdedzināt lāpas labu gabalu zvēriem priekšā, tādējādi šajā brīdī riskējot novirzīt mamutu ganāmpulku sā­ņus, kad tie jau bija tik tuvu. Eila bija jau pietuvojusies ledus kanjona ieejai. Pavirzījusi Vīniju sānis, medniece paķēra pīķus, nolēca no zirga muguras un sajuta zemes vibrēšanu, kad pēdējais mamuts iestampāja slazdā. Jaunā sieviete iedrāzās iekšā un pievienojās dzinējiem, cieši sekodama pa pēdām kādam vecam bullim ar priekšpusē sakrustotiem ilkņiem. Pie ieejas kanjonā bija sakrautas iekuru kaudzes, tagad tās tiks aizdedzinātas, lai izbiedētos zvērus noturētu kanjona iekšpusē. Apiedama ugunskurus, Eila vēlreiz iegāja ledus sprostā.

Kanjons vairs nepavisam nelīdzinājās sastingušai, mierīgai ledus val­stībai. Tā vietā ledainajās sienās spēcīgi atbalsojās mamutu taurējošās skaņas, kas grieza ausīs un plosīja nervus. Eila juta, ka viņu pārņem gandrīz vai neciešama spriedze - daļēji bailes, daļēji satraukums. Pār­varējusi bailes, jaunā medniece ielika pirmo pīķi pīķu metēja vidusdaļas gropē.

Mamutu mātīte bija pārvietojusies uz ledus sprosta tālāko galu, mek­lēdama izeju, kā visu baru izvadīt laukā, bet Brīsija jau tur gaidīja, uzkāpusi augstu uz kāda ledus bluķa. Vecā mamutiene, pacēlusi snuķi, neapmierināti notaurējās, un Aļņa apmetnes vadone raidīja piķi tās at­vērtajā rīklē. Taurēšana aprāvās, kad mamutu mātītes rīklē sāka guldzēt šķidrums, kas šļācās ārā no mutes un apšļakstīja balto, salto ledu ar siltām, sarkanām asinīm.

Kāds jauneklis no Brīsijas apmetnes meta otro piķi. Garais, asais krama uzgalis izdūrās cauri biezajai ādai un dziļi ieurbās mātītes vē­derā. Tam sekoja vēl viens pīķis, kas arī trāpīja mīkstajā pavēderē, no ieroča smaguma ieplēsdams garu brūci. Mamutiene izdvesa aizsmakušu sāpju gārdzienu, kad no brūces izgāzās asinis un pelēki baltas zarnu virtenes. Viņas pakaļkājas sapinās pašas iekšās. Uz nolemto dzīvnieku tika raidīts vēl viens pīķis, bet trāpīja pa ribu kaulu un atsitās. Nākamais pīķis iedūrās starp divām ribām, un garais, plakanais, tievais asmens ieurbās dzīvniekā.

Vecā mamutiene noslīga uz ceļiem, vēlreiz mēģināja piecelties kā­jās, tad nokrita uz sāniem. Mātītes snuķis vēl pēdējo reizi izslējās, lai notaurētu brīdinājumu, tad lēnām un gandrīz vai graciozi nolaidās uz zemes. Brīsija ar piķi pieskārās drosmīgās, vecās mamutienes galvai, uzslavēja viņas varonīgo cīņu un pateicās Lielajai Zemes Mātei par šo ziedojumu, kas ļaus Zemes bērniem izdzīvot.

Brīsija nebija vienīgā, kas nostājās pie varonīgās mamutu mātītes un pateicās Mātei. Mednieki paši uz savu galvu bija sadalījušies vairākās grupiņās, lai vienlaikus uzbruktu katram mamutam. Pa gabalu mestie pīķi ļāva viņiem izvairīties no ilkņiem, snuķiem un smagajām dzīvnieku kājām; dažus mamutus viņi bija citu no cita atšķīruši, bet tajā pašā laikā medniekiem vajadzēja uzmanīties no-citas grupas medījuma, kas atradās turpat blakus. Asinis, kas straumēm plūda no savainotajiem un mirstošajiem zvēriem, atkausēja daļēji sasalušo zemi, pēc tam sasala spilgti sarkanos, slidenos ledus gabalos, kas pārvietošanos padarīja bīs­tamu. Ledus kanjons pārvērtās par kliedzošo mednieku un taurējošo mamutu tuvcīņas arēnu, tā vizošās sienas pastiprināja un atbalsoja katru skaņu.

Pēc tam kad Eila kādu laiku bija vērojusi notiekošo, viņa devās pie kāda jauna bullēna, kura spēcīgie ilkņi bija gari un izliekti, bet joprojām kalpoja par derīgiem ieročiem. Ielikusi smago pīķi jaunā pīķu metēja gropē, medniece centās precīzi notēmēt. Viņa atcerējās Brīsijas teikto, ka vēders ir viena no vārīgākajām mamuta vietām, un uz viņu bija atstājusi spēcīgu iespaidu mamutu mātītes profesionālā nogalināšana. Nomērķējusi viņa spēcīgi raidīja smago pīķi - izmeta nāvējošo ieroci - pāri visam ledus kanjonam.

Tas lidoja ātri un precīzi un ietriecās bullēna vēdera dobumā. Bet, ņemot vērā ieroča spēku, metiena stiprumu un to, ka viņai nebija ne­viena cita palīga, jaunajai medniecei būtu vajadzējis mērķēt uz dzīvībai bīstamāku vietu. Pīķa dūriens vēderā neizraisīja tūlītēju mamuta nāvi. Zvērs spēcīgi asiņoja, bija nāvīgi ievainots, bet sāpes to saniknoja un piešķīra jaunu spēku mesties virsū savai pāridarītājai. Mamutu bullēns izaicinoši notaurējās, nodūra galvu un brāzās virsū jaunajai sievietei.