Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Kur? - Raneks jautāja, pēkšņi izrādīdams lielu interesi.

Sajūsma izplatījās mednieku vidū kā uguns liesma. Taluts, izdzirdējis vārdu "mamuti", jau bija pusceļā uzrāpies augšup pa ledus kaudzes sāniem. Pāris lieliem soļiem viņš sasniedza virsotni un, ar plaukstu aizklājis acis, skatījās Eilas norādītajā virzienā.

-    Viņai taisnība! Re, kur viņi ir! Mamuti! - vadonis ieaurojās, nespē­dams apslāpēt ne emocijas, ne balss skaļumu.

Nu jau ari vairāki citi mednieki rāpās augšup pa ledus kaudzi, mek­lēdami vietu, kur paskatīties uz lielajiem radījumiem ar milzīgajiem ilkņiem. Eila atbrīvoja vietu Brisijai, lai Vītolu apmetnes vadone varētu nostāties parocīgāk.

Ieraugot mamutus, mednieki izjuta zināmu atvieglojumu, kā arī sa­jūsmu. Vismaz beidzot mamuti sevi parādīja. Lai uz ko ari Mamuta gars bija gaidījis, tas beidzot bija atļāvis savām šīspasaules radībām parādī­ties tiem, kurus Muta bija izvēlējusies par mamutu medniekiem.

Viena no Brīsijas apmetnes sievietēm ieminējās kādam no vīriem, ka viņa bija redzējusi Eilu stāvam ledus kaudzes pašā augšā aizvērtām acīm. Eila esot pagriezusi galvu, it kā kaut ko Meklēdama vai varbūt tos Saukdama, un, kad viņa atvērusi acis, mamuti esot parādījušies. Virs saprotoši pamāja ar galvu.

Eila skatījās lejup uz ledus kaudzes formu, kas atradās apakšā, gata­vodamās kāpt lejā. Blakus viņai nostājās Taluts, smaidīdams tik platu smaidu, kādu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

-    Eila, tu šo vadoni esi padarījusi par pašu laimīgāko vīru, - sarkan- bārdainais milzis atzinās.

-    Es neko tādu neesmu izdarījusi, - Eila nesaprata. - Man vienkārši palaimējās viņus ieraudzīt.

-    Ar to pietiek. Lai kuram arī būtu palaimējies pirmajam šos zvērus ieraudzīt, tas mani būtu padarījis par laimīgu viru. Bet priecājos, ka tā biji tu, - Taluts sacīja.

Eila uzsmaidīja savas apmetnes vadonim. Viņa patiešām mīlēja šo lielo lāci. Jaunā sieviete viņu uztvēra kā tēvoci, brāli, draugu un sajuta, ka ari viņš atbild ar tādām pašām jūtām.

-     Eila? Uz ko tu tur lejā skatījies? - Taluts jautāja, sekodams viņai pa pēdām lejup.

-     Ne uz ko īpašu. Es tikai pamanīju, ka no šejienes var redzēt šīs kaudzes formu. Paskaties, kā tā ieliecas už iekšu tajā pusē, pa kuru mēs kāpām augšā, un tad atkal izliecas atpakaļ!

Taluts pavirši paskatījās, bet tad ieskatījās ciešāk. - Eila! Tev jau atkal tas ir izdevies!

-     Kas izdevies?

-    Tu esi šo vadoni padarījusi par ļoti laimīgu viru!

Taluta smaids bija lipīgs, tāpēc ari Eila pasmaidīja pretim. - Talut, kas tad šoreiz tevi tā iepriecinājis? - viņa apjautājās.

-     Tu liki man pamanīt šis ledus kaudzes formu. Tā ir kā kanjona strupceļš. Tas nav pavisam perfekts, bet mēs varam to pielabot. Tagad es zinu, kā mēs nomedīsim mamutus!

Laiks vairs netika laists zudumā. Mamuti varēja izlemt doties prom, vai ari laiks varēja atkal mainīties. Medniekiem nekavējoties vajadzēja šo izdevību izmantot. Medību vadoņi sanāca kopā uz apspriedi, pēc tam ātri aizsūtīja pāris izlūku, lai izpētītu apkārtni un noteiktu bara lielumu. Kamēr izlūki bija prom, vienā no ledus kanjona pusēm tika uzbūvēta akmens un ledus siena, lai nobloķētu izeju, tādējādi izveidojot samestu ledus bluķu kaudzi un kanjonā atstājot tikai vienu ieeju un izeju. Izlūkiem atgriežoties, mednieki sapulcējās, lai izdomātu plānu, kā milzīgos, pinkainos zvērus iedzīt lamatās.

Taluts izstāstīja, kā Eila un Vīnija bija palīdzējušas iedzīt bizonus slazdā. Vairāki mednieki izrādīja interesi, bet visi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viens pats jātnieks zirga mugurā nespēs milzīgos mamu­tus saskaņoti sadzīt slazdā, kaut gan palīdzēt varētu. Bija jāatrod vēl kādi citi līdzekļi, lai panāktu vēlamo.

Atbildi palīdzēja rast uguns. Vēlās vasaras vētras ar zibeni bija aiz­dedzinājušas krietni daudz sauso lauku kūlu, pat milzīgie mamuti, kas necik daudz no uguns nebaidījās, sāka pret to izjust zināmu cieņu. To­mēr šajā gadalaikā varētu būt grūtības aizdedzināt zāli. Uguns varētu būt lāpās, kas atrastos mednieku rokās.

-     Ko mēs izmantosim, lai aizdedzinātu lāpas? - kāds interesējās.

-    Sausu zāli un mamutu mēslus, tie jāsamīca kopā un jāiemērc tau­kos, - Brīsija ierosināja, - tādējādi lāpas ātri aizdegsies un degs ar karstu liesmu.

-    Un vēl mēs varam izmantot Eilas uguns akmeni, lai tās ātri aizde­dzinātu, - Taluts papildināja sacīto. Vairāki mednieki piekrītot palocīja galvu.

-     Mums būs vajadzīga uguns vairākās vietās uzreiz, - Brīsija turpi­nāja, - turklāt pareizā secībā.

-    Eila katram Lauvas apmetnes pavardam izsniedza pa vienam uguns akmenim. Mums līdzi ir vairāki akmeņi. Man ir viens, tāpat arī Ranekam un Jondalaram, - Taluts palepojās, apzinādamies, kādu godu viņam dara šis paziņojums. Vadonis nodomāja: "Žēl gan, ka šeit nav Talijas. Viņa šo bridi spētu attiecīgi novērtēt." Eilas uguns akmeņi bija nenovērtējami, īpaši jau tādos gadījumos, kad to nebija pārāk daudz.

- Tiklīdz mēs panāksim, ka mamutu bars sāks kustēties, kā mēs viņus sadzīsim tieši lamatās? - pajautāja kāda sieviete no Brīsijas apmetnes. - Šeit ir atklāts līdzenums.