Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Es nezinu, neesmu dziednieks. Tas tev jājautā Lomijai, - Vinka­veks sacīja. Tad, pirms Eila paspēja attapties, vīrietis jau bija saņēmis abas viņas rokas un skatījās uz viņu vai drīzāk - dziji viņā, kā jaunā sieviete to izjuta. - Eila, kāpēc tu ar mani cīnījies Zvēru pielabināšanas ceremonijā? Es biju sagatavojis augsni tavai aizstāvībai, bet tu man pretojies.

Eila pārdzīvoja spēcīgas iekšējas pretrunas, kas rāva viņu uz pusēm. Vinkaveka balss bija sirsnīga un neatvairāma, un jaunā sieviete izjuta lielu vēlmi pazust viņa acu tumšajās dzīlēs un padoties visam, ko viņš vēlējās. Bet tajā pašā laikā viņu urdīja nepārvarama vajadzība izlauz­ties, turēties pa gabalu un saglabāt pašai savu identitāti. Ar milzīgu gribasspēku Eila novērsa acis un ieraudzīja, ka Raneks viņus novēro. Tumšādainais vīrietis ātri aizgriezās prom.

-     Varbūt tu arī biji sagatavojis augsni, bet es tam nebiju gatava, - Eila sacīja, izvairīdamās no Vinkaveka skatiena. Viņa pacēla acis, kad vīrietis iesmējās. Vadoņa acis bija pelēkas, nevis melnas.

-     Eila, tu esi laba un spēcīga! Nekad neesmu saticis nevienu, kas līdzinātos tev. Tu esi kā radīta Mamuta pavardam un Mamuta apmetnei. Saki man, ka nāksi dzīvot pie mana pavarda, - Vinkaveks aicināja, sa­kopojis visas savas pārliecināšanas spējas un jūtas, uz ko bija spējīgs.

-     Esmu devusi Solījumu Ranekam, - jaunā sieviete atbildēja.

-    Eila, tam nav nozīmes. Ja vēlies, ņem viņu līdzi. Man nekas nebūs pretim pieņemt pie Mamuta pavarda tik talantīgu kaula riku meistaru. Ņem mūs abus! Vai arī es pieņemšu jūs abus! -Vinkaveks atkal iesmējās. - Tā nebūtu pirmā reize. Ari vīrietim ir savs valdzinājums!

-    Es… es nezinu, - Eila nespēja dot konkrētu atbildi, tad pacēla acis, izdzirdējusi pieklusinātu zirgu kāju dipoņu.

-    Eila, es aizvedīšu Skrējēju uz upi un noberzīšu viņam kājas. Uz tām ir sakrājušies sakaltuši dubļi. Vai gribi, lai paņemu līdzi arī Vīniju? - Jondalars vaicāja.

-     Es pati viņu aizvedīšu. - Eila nopriecājās par ieganstu, ka varēs tikt prom. Vinkaveks bija valdzinošs, bet arī nedaudz biedējošs.

-     Vīnija ir tur, blakus Ranekam, - Jondalars norādīja virzienu, pa­griezdamies uz upes pusi.

Mamuta apmetnes vadoņa acis sekoja pakaļ garajam, blondajam vī­rietim, un viņš pie sevis nodomāja: "Interesanti - kāda loma visā šajā pasākumā atvēlēta šim vīrietim? Viņi ieradās kopā, viņš saprotas ar Ei­las dzīvniekiem varbūt tikpat labi kā viņa pati, bet neizskatās, ka viņi ir mīļākie, un tas nebūt nav tāpēc, ka viņam būtu problēmas ar sievietēm. Avārijā man stāstīja, ka sievietes viņu mīl, bet viņš nekad nepieskaras

Eilai un neguļ ar viņu kopā. Runā, ka viņš atteicies no Pirmās baudas rituāla, jo lolojot pārāk brāligas jūtas. Vai tādas ir viņa jūtas ari pret Eilu? Brālīgas? Vai tāpēc viņš mūs pārtrauca un sūtīja Eilu atpakaļ pie kaula riku meistara?" Vinkaveks saviebās, tad uzmanīgi izvilka no sū­nām pāris lielo sēņu un ar aukliņu piesēja tās otrādi pie "Vecās Mātes" zariem, lai kaltējas. Atpakaļceļā viņš plānoja tās savākt.

Pēc tam kad mednieki bija šķērsojuši pieteku, viņi sasniedza daudz sausāku teritoriju, kas tālāk pārvērtās atklātos purvos, kuros neauga koki. Ūdensputna taurēšana, klabēšana un spiegšana brīdināja ļaudis, ka priekšā atrodas no palu ūdeņiem izveidojies liels ezers. Netālu no tā viņi uzslēja apmetni, un vairāki ļaudis devās pēc ūdens, lai pagatavotu vakariņas. Pagaidu ūdenskrātuvēs nebija sastopamas zivis, ja vien tām negadījās iekļūt upes straumē, kas plūst cauru gadu, bet starp gara­jām niedrēm, vilkvālītēm, grīšļiem un kaķastēm peldēja ēdamie varžu kurkuļi un sarkanvēderainie krupji.

Vadoties pēc kāda mistiska sezonas signāla, lieli putnu kāši, galve­nokārt ūdensputni, nāca uz ziemeļiem pievienoties irbēm, zeltainajiem ērgļiem un sniegbaltajām pūcēm. Pavasara atkusnis, kas atnesa līdzi atjaunotu augu veģetāciju un plašas niedru slīkšņas, pievilināja ne­skaitāmus migrējošo putnu barus vīt sev ligzdas un vairoties. Daudzi putni barojās ar nenobriedušiem abiniekiem un dažiem pieaugušiem eksemplāriem, kā ari ar tritoniem un čūskām, sēklām un sīpoliem, vi­suresošajiem insektiem un pat maziem zīdītājiem.

-     Vilkam šī vieta patiks, - Eila sacīja Brisijai, vērodama kādu riņ­ķojošu putnu pāri un turēdama rokā lingu, cerot, ka viņi nolaidīsies zemāk un viņai nevajadzēs aiziet pārāk tālu, lai tos dabūtu. - Vilkam labi padodas medījuma pienešana man klāt.

Brīsija bija apsolījusi Eilai parādīt metamo mietu un gribēja aplūkot jaunās sievietes izdaudzināto pieredzi lingas mešanā. Abas sievietes jutās abpusēji ieinteresētas. Brīsijas ierocis bija iegarens, rombveida formas, ar šķērsām saliktiem dzīvnieku kāju kaulu gabaliem, ar krus­teniskiem robiņiem galā un noasinātām malām. Tas lidoja pa apļveida trajektoriju un, ja to iemeta putnu kāsi, vienā reizē varēja nogalināt vairākus putnus uzreiz. Pēc Eilas domām, metamā nūja putnu medībās ir daudz labāka par viņas lingu, bet lingai ir daudz plašāks lietojums. Viņa ar to var medīt ari dzīvniekus.