Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Bet vēsajā rīta drēgnumā lidojošās sodības bija pieklusušas. Nodre- binājusies un sarīvējusi rokas, Eila nemaz necentās atgriezties siltajā teltī. Viņa vērās tumšajā ūdenī, tik tikko pamanīdama austrumu pamalē pakāpenisko gaismas rašanos; gaišums drīz vien piepildīja visu debesu velvi un padarīja skaidri saskatāmu sarežģīto purva veģetāciju. Jaunā sieviete sajuta sev uz pleciem nogulstam siltu apmetni. Pateicīgi tajā ietinusies, Eila sajuta, kā no mugurpuses divas rokas apskauj viņas vidukli.

-      Eila, tu esi nosalusi. Tu jau ilgu laiku esi šeit laukā, - Raneks sacīja.

-     Es nevarēju gulēt, - viņa atbildēja.

-    Kas noticis?

-    Nezinu. Nemāku izskaidrot, mani vienkārši pārņēmis nemiers.

-    Tu esi satraukta jau kopš Zvēru pievilināšanas ceremonijas, vai ne? - tumšādainais vīrietis pajautāja.

-     Neesmu par to domājusi. Varbūt tev ir taisnība.

-    Bet tu tajā nepiedalījies, tikai vēroji no malas.

-     Es negribēju piedalīties, bet neesmu īsti droša. Kaut kas varēja notikt, - Eila teica.

Uzreiz pēc brokastīm mednieki savāca mantas un atkal devās ceļā. Sākumā viņi mēģināja apiet purvu, bet izrādījās, ka nav citas iespējas kā vien ļoti garš apkārtceļš. Taluts un vairāki citi medību vadītāji lūkojās blīvajā, dumbrainajā muklājā, kurš slīga aukstā, miglainā dūmakā, savā starpā apspriedās un beidzot nolēma iet pa maršrutu, kas, kā likās, piedāvāja vieglāko purva šķērsošanas iespēju.

Ar ūdeni piemirkusi zeme purva malā drīz vien pārvērtās grīļīgā dūksnājā. Daudzi mednieki novilka apavus un basām kājām iebrida aukstajā, dubļainajā ūdenī. Eila un Jondalars ļoti piesardzīgi veda purvā abus zirgus. Aukstumu mīlošie vīteņaugi un dzeltenīgi pelēcīgo ķērpju garās bārdas karājās lejup no pundurbērziem, vītoliem un kārkliem, kas auga tik cieši kopā, ka izveidoja mazus arktiskos džungļus. Pa­mats zem kājām bija nedrošs. Bez atbalsta, kur ievīt saknes un iegūt stabilitāti, koki bija saauguši visneticamākajās formās un izpletušies pa purvu tā, ka medniekiem bija jācīnās cauri sakritušiem stumbriem, zaru mudžekļiem, pa pusei ūdenī iegrimušām saknēm, necaurejamiem krūmiem, daļēji zem ūdens neredzamām saknēm un zariem, aiz ku­riem negaidot aizķērās kailās kājas. Meldru un grīšļu zāles ceri mānīgi izskatījās daudz stabilāki un pamatīgāki nekā bija patiesībā; sūnas un papardes nomaskēja smirdīgus stāvoša ūdens akačus.

Virzīšanās uz priekšu bija lēna un nogurdinoša. Līdz rīta cēliena vidum, kad mednieki apstājās atpūsties, visi pat ēnā bija sasvīduši un sakarsuši. Uzsākot atkal ceļu, Taluts iepinās īpaši sīkstos kārklu zaros un aizsvilās sev tik neraksturīgā dusmu uzplūdā, ar masīvu cirvi nikni kapādams stiegrainos kokus. Spilgti oranžā sula, kas sūcās no ievai­notā koka rētām, Eilai atgādināja asinis un radīja nepatīkamas priekš­nojautas.

Nekas šajā situācijā nebija patīkamāks par stingru pamatu zem kā­jām. Garas papardes un vēl garāka zāle, kas stiepās pāri cilvēka augu­mam, kuploja sulīgas zāles klajumā, kas atradās blakus purvam. Viņi pagriezās uz austrumiem, lai izvairītos no mitraines, kas stiepās viscaur uz rietumiem, tad uzkāpa pakalnā, kas veda laukā no līdzenuma pur­vainā apvidus, un ieraudzīja lielās upes un mazu pieteku savienošanos. Taluts, Vinkaveks un vēl citi apmetņu vadoņi apstājās, lai palūkotos uz kaula plāksnēm uzzīmētajās kartēs, un uz zemes ar nažiem ievilka vēl vairākas norādes.

Tuvojoties upei, viņi izgāja cauri bērzu birzij. Tas nebija slaidu, pa­matīgu bērzu mežs, kādu pierasts skatīt siltākā klimata joslā, šie koki bargajos ledāja apstākļos bija sīki un panīkuši, tomēr ari tiem piemita savs skaistums. It kā katrs kociņš būtu apgriezts un tam būtu izveidota bezgalīgi interesanta individuāla forma; bērziem piemita īpaša, bālgana un izsmalcināta grācija. Bet tievie, it kā trauslie nokarenie zari bija maldinoši. Eila centās vienu nolauzt, bet tas bija tik sīksts kā cīpsla, un konkurējošā veģetācija zaru priekšā vējā padevīgi locījās.

-    Tos sauc par "Vecajām mātēm".

Pagriezusies Eila ieraudzīja Vinkaveku.

-    Manuprāt, tas ir piemērots vārds. Šie koki atgādina, ka nekad neva­jag par zemu novērtēt vecas sievietes spēku. Šī bērzu birzs ir cienījama, šie koki ir somutu sargi, - vadonis stāstīja un rādīja uz zemi.

Mazas, drebošas, gaiši zaļas bērzu lapas pilnībā neaizklāja sauli, plan­kumainas ēnas viegli dejoja uz meža grīdas, kas biezā kārtā bija klāta ar lapu segu. Tad Eila pamanīja, ka zem dažiem kokiem cauri sūnām spraucas lielas, spilgti sarkanas sēnes ar baltiem punktiņiem.

-    Vai šīs sēnes tu sauc par somuti? Tās ir indīgas un var nogalināt, - Eila sacīja.

-     Jā, tā tas ir, ja vien nezini to pagatavošanas noslēpumu. Tas ir tāpēc, lai šīs sēnes netiktu nepareizi lietotas. Tikai izredzētajiem lemts ielūkoties somuti pasaulē.

-    Vai tām piemīt kādas dziednieciskas īpašības? Es nevienu nezinu, - Eila interesējās.