Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Mazulim apstājoties, jaunā sieviete noslīdēja no viņa muguras. Vēl­reiz viņu apskāvusi un pabužinājusi, tad, atdarinot signālu, kas līdzinā­jās akmens lidojuma skaņai, kas izmests no lingas, mamma lika viņam doties prom. Eilai pār vaigiem ritēja asaras, kad viņa vēroja Mazuli aizejam, viņa aste šūpojās no vieniem sāniem pie otriem. Izdzirdē­jusi īpašo Mazuļa "hnk, hnk, hnk" rūcienu, kuru viņa atpazītu jebkur, jaunā sieviete atbildot iešņukstējās. Asaras plūda straumēm, un redze aizmiglojās, kad milzīgais dzeltenbrūnais kaķis ar sarkanīgajām krēpēm pazuda garajā zālē. Eila kaut kā nojauta, ka nekad mūžā viņai vairs nebūs izdevības jāt lauvam mugurā, ka viņa vairs nekad neredzēs savu mežonīgo, bet mīļo lauvas dēlu.

"Hnk, hnk" rūcieni turpinājās vēl ilgi, līdz beidzot milzīgais alu lauva, kas patiešām bija pats lielākais no visiem saviem ciltsbrāļiem, ierūcās dziļā, graujošā basā, ko varēja dzirdēt vēl jūdzēm tālu. Viņš ar savu atvadu sveicienu satricināja visu apkārtni.

Pasaukusi Vīniju, Eila uzsāka atpakaļceļu. Lai cik ļoti viņai patika auļot savas ķēvītes mugurā, viņa pēc iespējas ilgāk vēlējās saglabāt sajūtas no pēdējās mežonīgās izjādes lauvam mugurā.

Jondalars beidzot spēja novērst acis no hipnotizējošās ainas un pa­manīja citu ļaužu sejas izteiksmes. Zelandoni vīrs varēja nolasīt viņu domas. Zirgi - tā bija viena lieta, varbūt pat ari vilks, bet alu lauva? Jondalars atplauka platā, pašapmierinātā lepnuma un atvieglojuma smaidā. Lai tikai kāds vēl apšauba viņa stāstus!

Vīri devās prom pa taciņu Eilai aiz muguras, juzdamies gandrīz vai muļķīgi, jo nevienam pīķus tā arī nevajadzēja lietot. Jaunajai sievietei tuvojoties, cilvēki, kas no augšas bija visā noraudzījušies, tagad atkā­pās, dodami ceļu Eilai un zirgam, un ar izbrīnu, neticību un sajūsmu noskatījās viņai pakaļ. Pat Lauvas apmetnes ļaudis, kas bija dzirdējuši Jondalara stāstus un zināja par Eilas dzīvi ielejā, nespēja noticēt paši savām acīm.

35

Eila izvēlējās apģērbu, ko ņemt līdzi medībās, - viņu brīdināja, ka naktī var būt diezgan auksts. Medniekiem būs jāaiziet līdz pat milzīgajai ledus sienai, kas bija ieeja ledājā. Jaunajai medniecei par pārsteigumu, Vimezs bija atnesis viņai vairākus meistarīgi izgatavotus pīķu uzgaļus un izskaidrojis to labās īpašības, jo bija tos uztaisījis īpaši mamutu medībām. H Eilai bija negaidīta dāvana, un pēc visiem slavinājumiem un dīvainās uzvedības no Mamutu cilts ļaužu puses viņa vairs nezināja, kā uz to reaģēt. Bet Vimezs viņu nomierināja ar savu īpašo sirsnīgo smaidu un pateica, ka šo dāvanu bija plānojis jau kopš tās dienas, kad viņa devusi Solījumu savienoties ar viņa pavarda dēlu. Kad Mamuts ienāca teltī, Eila bija tieši prasījusi Vimezam, kā uzgaļus piemērot, lai tie derētu pīķu metējam.

-     Mamuti vēlas ar tevi aprunāties. Eila, viņi vēlas, lai tu palīdzi ar mamutu Meklēšanu, - vecais vīrs pavēstīja. - Viņi domā: ja esi saru­nājusies ar Mamutu garu, Māte mums labprāt būs gatava atdot daudz mamutu.

-     Bet es jau tev izstāstīju. Man nav nekādas īpašas varas, - Eila lūdzās. - Es negribu ar viņiem runāt.

-     Zinu, Eila. Es izskaidroju, ka tev varbūt ir Zvēru pavēlnieces ta­lants, bet tu neesi tam trenēta. Viņi uzstāj, lai tev pajautāju. Pēc tam kad mamuti redzēja, kā tu jāj lauvam mugurā un liec viņam iet prom, viņi uzskata, ka tev varētu būt liela ietekme uz Mamutu garu, vai esi tam trenēta vai ne.

-    Mamut, tas bija Mazulis. Lauva, kuru es uzaudzināju. Es to nevarētu izdarīt ar jebkuru lauvu.

-    Kāpēc tu runā par to lauvu tā, it kā būtu viņa māte? - kāda balss no ieejas puses jautāja. Durvīs stāvēja kāds liels stāvs. - Vai esi viņa māte? - Lomija jautāja, ienākdama teltī pēc Mamuta aicinošā žesta.

-    Savā ziņā tā tas ir. Uzaudzināju viņu no lauvēna vecuma. Viņš bija ievainots, jo bija iekļuvis zvēru barā paniskas bēgšanas reizē, un viņam bija iedragāts galvaskauss. Es viņu nosaucu par Mazuli, jo, kad atradu viņu, lauvēns vēl bija pavisam maziņš. Nekad neesmu saukusi viņu citā vārdā. Viņš allaž ir bijis tikai Mazulis, ari tad, kad jau bija izaudzis liels, - Eila skaidroja. - Lomij, es nezinu, kā ir jāpievilina zvēri.

-     Tad kāpēc tas lauva parādījās pašā liktenīgākajā brīdī, ja jau tu viņu nesauci? - Lomija gribēja zināt.

-     Tā bija tikai sagadīšanās. Tur nav nekā mistiska. Viņš droši vien saoda manu vai Vīnijas smaku un nāca mani meklēt. Dažkārt viņš mēdza atgriezties un mūs apciemot pat pēc tam, kad bija atradis sev draudzeni un baru. Pajautājiet Jondalaram!

-Ja jau lauva neatradās īpašas ietekmes varā, kāpēc tad viņš nesavai- noja meiteni? Viņai taču ar lauvu nebija nekādas "mātišķas" attiecības. Meitene stāstīja, ka lauva nogāzis viņu zemē un viņa domājusi, ka tūlīt viņš to apēdīs, bet zvērs vienīgi nolaizījis viņai seju.