Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vinkaveks, tāpat kā vecais Mamuts un pārējie mamuti, tagad bija pārliecināts, ka Eila nav vienīgi mamuts - tā, kas kalpo Mātei, viņai bija jābūt kaut kam vairāk. Varbūt viņa iemiesoja kāda pārdabiska spēka klātbūtni; viņa pat varētu būt Pašas Mutas iemiesojums. Tas viss bija loti ticams, jo pati Eila ar to nedižojās. Bet, lai kādas ari būtu šīs sie­vietes spējas, Vinkaveks bija pārliecināts, ka viņu gaida svarīga misija. Viņas eksistencei bija kāds iemesls, un viņš dedzīgi vēlējās pats ņemt tajā dalību. Viņa bija Lielās Zemes Mātes izredzētā.

- Visiem taviem paskaidrojumiem ir sava vērtība, - Lomija pārlieci­noši sacīja pēc tam, kad bija uzklausījusi visus Eilas iebildumus, - bet vai tu nevēlētos piedalīties Zvēru pievilināšanas ceremonijā, pat ja ne­domā, ka tev uz to ir kāds talants? Daudzi šejienes ļaudis ir pārlie­cināti, ka tu mamutu medībām atnesīsi veiksmi, ja piedalīsies Zvēru pievilināšanas ceremonijā, un tev pašai tas nesagādās nekādas pūles. Tas darīs visus mamutus laimīgus.

Eila neredzēja nekādu iespēju, kā varētu atteikties, bet nejutās ērti par uzslavām, kuras saņēma. Tagad viņa pat negribēja domāt par iešanu cauri nometnei un ar lielu satraukumu un atvieglojumu gaidīja nākamās dienas mamutu medības kā iespēju tikt uz brīdi prom.

Pamodusies Eila paskatījās laukā pa atvērto ceļojuma telts nojumes trijstūri. Pie austrumu pamales sāka aust dienas gaisma. Klusām piecē­lusies un cenšoties neuzmodināt Raneku vai vēl kādu citu, jaunā sieviete izslīdēja no telts. Gaisā joprojām bija jūtams agrā rīta mitrais vēsums, bet vēl nebija parādījušies uzbāzīgo insektu bari, un par to viņa ļoti nopriecājās. Pagājušajā vakarā to bija bijis ka biezs.

Eila piegāja pie melnas dūksts ar sastāvējušos ūdeni, kuru klāja dūņas un ziedputekšņi, - šī bija īstā mājvieta knišļu, odu un pārsvarā moskītu armijām, kas, spalgi sīcot, bija pacēlušies gaisā kā melns mā­konis un apsveica viņu ierašanos. Insekti, bija palīduši cilvēkiem zem drēbēm, atstājot sarkanu kodumu pēdas, riņķoja ap acīm un līda mutē gan medniekiem, gan zirgiem.

Piecdesmit cilvēku lielā mednieku armija, kas bija atlasīta šis se­zonas pirmajām mamutu medībām, bija sasniegusi nepatīkamos, bet neizbēgamos purvus. Zem augsnes slāņa pastāvīgi sasalusi zeme ta­gad pavasara un vasaras atkusni bija atlaidusies un nepieļāva nekādu noplūdi, kas sūktos cauri sasalumam. Tajās vietās, kur atkušņa ūdeņu uzkrāšanās bija daudz lielāka nekā izgarošanas spējas, rezultātā radās stāvošas ūdens lāmas. Jebkurā siltās sezonas tālākā pārgājienā bija pie­rasts ieraudzīt uzkrājušās stāvoša ūdens joslas, kas varēja būt dažādos izmēros - no lieliem, sekliem atkušņu ūdeņu izveidotiem ezeriem līdz pat stāvoša ūdens dīķiem, kuros atspoguļojās kustīgie mākoņi, un pur­vainiem muklājiem.

Pēcpusdienā jau bija par vēlu izlemt, vai mēģināt šķērsot purvu vai atrast apkārtceļu. Tika ātri uzslieta apmetne un iekurināti ugunskuri, lai aizkavētu lidojošo mošķu ordu uzbrukumus. Pirmajā pārgājiena va­karā tiem, kas agrāk nebija redzējuši lietojam Eilas uguns akmeni, šis process izsauca lielu sajūsmu un pārsteigumu, bet tagad jau visi to uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa iekurs ugunskuru. Med­nieku lietotās teltis bija parasta pajumte, kas izgatavota no vairākām kopā sašūtām zvērādām, lai izveidotu vienu lielu nojumi. Tās forma bija atkarīga no celtniecības materiāliem, kuri tika sameklēti tuvākajā apkārtnē vai atnesti līdzi. Arī mamuta galvaskauss ar lieliem ilkņiem, kas joprojām bija nebojāts, tika izmantots, lai saturētu telts nojumi; tam pašam nolūkam lietoja ari lokanos pundurvītolu zarus, kurus varēja saliekt pēc vajadzības, pat mamutu pīķi kalpoja diviem mērķiem - šajā gadījumā - kā telts balsta stabi. Dažkārt telts nojume tika izmantota kā papildu sega, ko uzklāt uz zemes. Šoreiz lielā zvērādas nojume, kurā Lauvas apmetnes mednieki dalījās ar vēl dažiem citiem, tika pārvilkta pāri ieslīpiem šķēršiem; viens tās gals tika iestiprināts zemē, un otrs - atsiets koka zaru žuburā.

Pēc tam kad viņi bija ierīkojuši apmetni, Eila pārmeklēja blakus pur­vam blīvi saaugušo veģetāciju un iepriecināta atrada zināmus mazus augus ar plaukstas izmēra tumši zaļām lapām. Parakņādama saknes un sakneņus, viņa savāca dažus un novārīja dzeltenīgi zaļu sakņu uz­lējumu, lai pagatavotu dziedējošu, insektus atvairošu šķīdumu zirgu iekaisušajām acīm un nāsīm. Kad uz savas odu sakostās ādas Eila to izmēģināja pati, arī vairāki citi mednieki gribēja to lietot, un jaunajai dziedniecei nācās dziedēt visas mednieku grupas insektu sakosto ādu. Viņa piebēra sasmalcināto sakni taukiem, lai nākamajai dienai sagata­votu vēl vairāk smēres. Tad Eila atrada jānīšu lauciņu, izrāva vairākus augus un piemeta tos ugunskuram, lai tie kopā ar parastajiem dūmiem kalpotu papildus kā atbaidošs līdzeklis un palīdzētu uzturēt mazo teri­toriju ap ugunskuru relatīvi tīru no insektiem.